Aizmirsi paroli?

Ar IŽ'iem uz Slovākiju [5]



Kārtējo reizi bija uznākusi nepārvarama vēlme izlaist kādu garāku līkumu ar vecajiem dzelžiem. Sākotnējais plāns bija Norvēģija, tomēr pēdējā brīdī izdomājām, ka galamērķis būs Tatri. Kraujam mantas un dodamies ceļā. Starts kā parasti no Ventspils štāba.


Varonīgi braucam mērķa virzienā nemitīgi samājot apkārt spietojošos motociklistus, jo Ventspilī notiek „Kurland Bike Meet”. Nobraucam kilometrus 10 un raujam malā, jo Ritvara mocim piemeties mīkstais. Līdz gala mērķim vel tikai 1190 km.

Tālāk tikai braucam un baudām. Jau ir pienācis vakars un jāmeklē nakšņošanas vieta. Paskatāmies Lietuvas kartē un tur pat netālu no ceļa atrodam patīkamu vietu pie ūdens. Ceļam kempu, taisām vakariņas un atpūšamies.

Rīta cēliens, brokastojam un meditējam.



Braucot jūtu, ka kaut kas nelāgs notiek uz mazajiem apgriezieniem. Uzdodot gāzi vis kārtībā, bet uz zemiem apgriezieniem dzinējs raustās un šķauda. Karburators iztīrīts, dzirkstele lieliska, aizdedze vietā, bet problēma paliek. Tā nu kaut kur Lietuvā raujam pļavā un sākam pētīt. Vainīgs izrādās Ukraiņu optiskais aizdedzes sensors. Labi, ka pie rezerves daļām ir iemests kaut kās hola sensors no auto. Vienīgā problēma, ka Ukraiņu aizdedzes modulators „tauriņš” ir no nerūsējošā tērauda un ar holu viņš ir bezjēdzīgs. Nācās trūkstošo detaļu izgatavot no „tušonkas” bundžas. Mazliet paburoties konstrukcija izrādās strādājoša un var doties tālāk. Kamēr skrūvējamies piebrauc kāds Leišu kungs, priecīgi apbrīno mūsu braucamos un stāsta kā jaunībā ar tādiem agregātiem braucis.


Pa retam uznāk arī kāds lietus mākonis.


Pārvietojamies pa Polijas nomalēm, mazie miesti un klusie ceļi ļauj izbaudīt braucienu.


Pirms pašas Slovākijas sākam domāt par nakšņošanu. Nogriežam pie upes, blakus lielam tiltam un sākam bezmērķīgi vizināties pa akmeņaino krastu, pie reizes meklējot piemērotu vietu teltīm.
Pāri upei veda pēdas, kaut arī mums otrā pusē neko nevajadzēja, skaidrs, ka ir jāmēģina pārbraukt. Jānim tas beidzās ar apgāztu moci un piesmeltiem zābakiem. Par cik Jānis brauca pirmais, mēs ar Ritvaru nolēmām, ka mums tur otrā pusē nemaz neko nevajag un Jānim bija jābrauc arī atpakaļ.
Kempinga vieta drīz vien atrodas, ugunskura vieta, blakus ūdens.


Pamazām skati paliek arvien baudāmāki, reljefs izteiktāks un ceļi līkumotāki. Nogurums un miegs pāriet momentā. Ik pa brīdim raujam nost no galvenā ceļa un laižam, kur acis rāda.


Pie šādiem skatiem aizmirstas pat notirpušais dibens un IŽ’a cietais beņķis.


Lūk šādi kastes NEVAJAG stiprināt. Braucot pa maziem, akmeņainiem un dubļainiem celiņiem var iegūt daudz sāpīgu zilumu uz kājām.


Klusā daba!


Nolemjam izstaigāties. Pa akmeņainu upes gultni kāpjam kalnā. Pa ceļam uznāk pamatīga lietusgāze. Kādu brīdi slēpjamies zem klintīm.


Pēc kāpiena esam manāmi saguruši. Ieturam vakariņas kalna pakājē, vienā no tūristu āra ēstuvēm. Sākam interesēties vai kādā no kempingiem ir kāda brīva naktsmītne, bezcerīgi, viss pilns. Braucam meklēt vietu kempam. Jau ir piezagusies tumsa un sāk līt. Horizontālu placi atrast neizdodas, nekas cits neatliek, kā celt telti slīpumā netālu no ceļa, blakus kaut kādai koka būdelei. Slīpums nav liels, bet pie vismazākās kustības guļammais aizslīd kamēr kājas atduras pret telts sienu. No rīta izrādījās, ka dīvainā būdele ir milzīgs bišu strops.


Pamazām kāpumi paliek arvien stāvāki un IŽ’am tas īsti nepatīk. Ilgi braucot stāvā kāpumā karburators sāk spēlēt jokus. Jātur kārtīgi apgriezieni, ja sanāk atmesties un sabremzēt, tad cauri, jāvelkas ar 1., 2. ātrumu. Dažbrīd pat līdz 2. ātrumam nesanāk tikt.


Vienā brīdī Ritvaram izbeidzas elektrība. Noripojam skaistā pļavā un lēnu garu sākam skatīties kas par desām. Vaina izrādījās gaužām sīka, īssavienojums indikācijas lampiņai. Laižam tālāk cerībā uzbraukt fonā redzamajā kalnā, kur atrodas Slovākijas televīzijas tornis.


Pa ceļam iebraucam vietējā piparbodē lai iepirktu kādu tradicionālo dzērienu. Sākumā palieku pie močiem. Lēnu gaitu pienāk tantiņa, stipri gados, un kaut ko stāstot rāda uz karodziņu, kas piesiets pie moča. Pusi ar žestiem, pusi ar vārdiem, kaut kā sapratāmies. Tantuks gribēja zināt no kurienes braucam un noteica, ka karogs līdzīgs kā Austrijai. Ceļi, kas ved kalnos ir visās malās, bet visur ir nacionālie parki, zīmes un barjeras. Par cik negribējās ciemos cūciski rīkoties tad braucām tur, kur tas ir atļauts.


Kaut kādā brīdī atkal raujam nost no lielā ceļa un sākam braukt pa nelielu zemes ceļu, kas paliek arvien mazāks, bedraināks un akmeņaināks. Tieši tas, kas mums vajadzīgs! Lēnām uzbraucam milzīgās ganībās kalna pakājē. Fantastiska 360 grādu kalnu panorāma un vietas cik uziet. Kādu stundu bizojam riņķī priecājamies par labo vietu.


Slovāku spēka batons!


Pat ļoti saudzīgi izturoties Ķīnas Tautas republikas ražojums izbeidzās.


Jaunākā antiradaru sistēma.


Ak šī sadegošās 2T eļļas smarža!


Komentāri lieki, skaistākais brauciena vakars.


Braucot pa līkumotajiem ceļiem, ar smaidu līdz ausīm, nonākam Čertovices kalnu pārejā. Pēc brīža piebrauc friču motociklistu pulciņš. Pēkšņi kļuvām par apskates objektu. Vācieši tādus velnus nebija redzējuši. Uzzinājuši, ka mēs no „Letland” neizpratnē pētīja tehniku un ar pirkstu rādīja uz viegli eļļaino motoru.


Dodamies pastaigā.


Es tā arī nesadūšojos ielīst ledainajā ūdenī.


Kempingu ierīkojam netālu, kalna pakājē. Vizināmies pa laukiem un ganībām baudot ainavas.


Mūsu kempings izrādījās ceļā vietējo „zelteņu” ikrīta maršrutam. Tādu interesi no meitenēm nebijām gaidījuši=) Gans ilgi pērās kamēr aizbīdīja ganāmpulku tālāk.


Te nu sākam ceļu mājup, ik pa brīdim nogriežoties no galvenā ceļa lai izbaudītu braucienu. Braucot cauri nelielam miestiņam nolemjam griezt mežā un kā vienmēr izvēle ir lieliska. Ceļš ved stāvus kalnā un tas ir nobērts ar lieliem akmeņiem, kas rada papildu asumu. Ritvars kārpīdamies uzbrauc savā gaitā. Kaut kur kāpuma vidū pamanu ka priekšā ir ceļā ierakta metāla rene, kas varētu stipri pabojāt jau tā švako dakšu. Nākas nomest ātrumu un tālākais ceļš jau paliek daudz grūtāks. Stāvākajā vietā mocis sāk šļūkt atpakaļ pat ar nospiestām bremzēm. Kopējiem spēkiem tiekam augšā bez jebkādas saprašanas kāpēc tas ir vajadzīgs un vai ceļš vispār kaut kur ved. Braucam pa šauru akmeņainu celiņu augšā un lejā pa kalniem. Ceļi paliek ar vien šaurāki un dubļaināki. Vienkārši braucam, kur acis rāda. Ritvars braucot pa priekšu nolemj laist lejā pa stāvu smilšainu kalnu. Mēs ar Jāni, novērtējot situāciju, nolemjam lejā nebraukt. Skaidrs, ka atpakaļ kalnā uzbraukt nav iespējams. Tā nu vienu brīdi nošķiramies. Vēlāk, izkārpījušies uz kaut cik braucama ceļa, rācijā uzmeklējam Ritvaru un sazīmējam tikšanās vietu.

Nākamo kempingu ceļam kādā klusā vietā kalnu upes malā. Jau iekārtojušies redzam, kā pa pļavu tuvojas auto. Kungam seja cieta un paziņojums skarbs, privāta zeme un jādodas prom. Vārds pa vārdam mēģinu skaidrot, ka esam kārtīgi tūristi un pēc mums viss būs tīrs un kārtīgs. Pēc nelielas sarunas un skaidrojuma, kur braucam, vīrs tomēr atmet ar roku un ļauj palikt.


Tālāk jau garais mājupceļš. No rīta paveras lielisks skats ar miglas klāto ieleju. Turpinot maršrutu saprotam, ka tieši šajā ielejā ved mūsu ceļš. Ātri vien saule gandrīz pazūd un mēs iebraucam biezā miglā ar pilnīgi sireālu skatu. Viss paliek slapjš.


Tālāk ceļš ved pa īsāko maršrutu, lielie ceļi un bānis, apstājoties tikai lai uzpildītu degvielu un iedzertu kārtējo kafiju. Brauciens pa bāni likās garlaicīgākā lieta pasaulē. Kad jau sāp visas malas un stundām ilgi bilde nemainās, cīņa ar uzmācīgo miegu paliek arvien sarežģītāka. Pēdējā mājupceļa diena bija tīrs izturības brauciens. Ierodoties mājās likās, ka sāp viss ķermenis un bārdainais ģīmis diez vai izskatījās īpaši laimīgs. Pēc kārtīgas atpūtas skats uz dzīvi jau bija pavisam cits un galvā atkal grozās idejas kur varētu aizbraukt.
Kopējā bilance 3000km.


Autors: Indriksons | Pievienots: 02.Sep 14:08 | Lasīt vairāk..

Kā Iž’i brauca Ventu meklēt. [8]



Bija pienācis laiks izdzīt vecos močus laukā no garāžas. Lai gan sākotnēji bija plānots braukt uz Sāremā, tomēr nolēmām realizēt plānu „B”. Laižam meklēt, kur tā mūsu Venta sākas. Cītīgi velkot ar pirkstu kartē var izšķetināt, ka Ventas izteka ir kāds dīķis leišos, vietā ko sauc par Veniai. Nolemjam, ka jābrauc pilnā „K” sastāvā, tātad ar blakusvāģiem. Tātad startējam kā vienmēr no Ventspils, braucam pa Ventas kreiso krastu līdz iztekai un pa labo krastu atpakaļ, maksimāli tuvu upei, izvairoties no garlaicīgā asfalta. Maršruts +/- puse pa Latviju, puse pa Lietuvu.
Mans ceļš sākas Ugālē. Mocis jau ir uzkrauts iepriekšējā vākarā, tādēļ no rīta tikai padzeru kafiju un braucu uz Ventspili. Aiz Popes ir kāda vieta, ko sauc par „Šmitiņa riņķi”. Mūsu kompānijai šī vieta ir „īpaša”. Tur tehnikai rodas neizskaidrojamas problēmas, bez jebkāda iemesla močiem zūd dzīvības pazīmes, klemmē dzinēji un rodas visādas ķibeles. Ja šai vietai tiek garām, tad kaut uz pasaules malu. Šoreiz garām netiku! Zīmīgajā vietā mocim pēkšņi pazūd jauda un tas noslāpst. Dzirkstele ir, degviela ir, bet dzīvības nav. Aizbāžot sveces caurumu ar pirkstu uzreiz ir skaidrs, ka vienam katliņam kompresija ir iebēgusi mežā. Mocis tiek aizvilkts uz Ventspils štābu. Pie vainas izrādījās vienīgā lieta, kam netika pievērsta pienācīga uzmanība. Un finālā.....

Tāds sīkums nedrīkst izbojāt braucienu. Citu virzuli neatrodam, tomēr brāļu Jansonu rezerves daļu fondos tiek atrasti kaut kādi cilindri un virzuļi no 3 jupitera.

Saskrūvējam kopā un dodamies ceļā.

Piestājam pie Nabas ezera avota lai uzpildītu ūdens krājumus.

Un dodamies dabā.

Jau pirmie metri izskatās pasmagi, kartēs redzamais ceļš neizskatās daudzsološs, bet mēs vieglus ceļus nemeklējam.

Pa šiem ceļiem neviens nav braucis jau stipri sen. Un te uzskrienam virsū vakariņām.

Ik pa brīdim ceļu nākas atbrīvot no kokiem.


Tālāk vis iet pēc sen atstrādāta scenārija. Es eju izlūkot ceļu, atnāku atpakaļ un saku, ka te izbraukt nav iespējams, ceļš ieiet purvā. Jānis domīgi paskatās un saka, ka ir jābrauc =)


Smagi, bet tiekam purvainajai daļai cauri. Priecīgi braucam tālāk pa sausu meža ceļu un aiz pirmā līkuma paveras burvīgs skats.

Par cik līst atpakaļ purvā noteikti negribas, tad nākas vien veikt fiziskas aktivitātes lai atbrīvotu ceļu.

Izlauzāmies.




Daudzjoslu grants ceļi.

Esam tikuši līdz Kūldīgai, tas nozīmē ka īsti nekur vēl neesam aizbraukuši.


Izmetām loku pa Kūldīgu. Kārtējo reizi secinam, ka cilvēkiem dikti patīk moči ar blakusvāģiem.

Laukā no pilsētas un atpakaļ pie dabas. Jāsāk domāt par kempinga ierīkošanu uz nakti. Izrādās, ka atrast sakarīgu vietu nav tik viegli. Daudz dubļainu aizaugušu ceļu, bet pie ūdens tā īsti nekur netiek.

Komandas darbs! Ūdens izrādījās pāri izpūtējiem.

Atrodam kādu aizaugušu pļavu pie Ventas. Gara zāle, niedru lauki, pie ūdens netiek, bet toties atradām galdiņu. Nolemjam palikt tepat.

Eko vakariņas.



Nopietna beka patrāpījusies.

Blakusvāģu burvība ir tāda, ka var paņemt līdzi pusi mājas.


Rīts sākas ar tekoša ūdens skaņu, ārā līst. Sapakojam mantas un laižam tālāk.

Piestājam Skrundā pēc kādas bulciņas.

Un atkal pa maziem celiņiem virzamies tālāk.


Vel pirms robežas ceļa malā uzsliets ķieģelis. Drošības pēc uzjautājam pie blakus esošās mājas vai šeit maz var izbraukt. Izrādās ķieģelis šeit vel pamests no robežkontroles laikiem. Iebraucam Lietuvā.



Braucot pa nelielo ceļu pēkšņi aiz līkuma parādās liels betona tilts un ūdenskritums. Nopētam, ka šī varētu būt interesanta nakšņošanas vieta atpakaļceļā.

Braucot tālāk pie apvāršņa parādās milzīgi dūmeņi, izbraucam no meža pie Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcas.

Šeit jau Lietuvas Venta. Kāmēr atpūtinam sēžamvietas piebrauc divi leiši ar auto. Stāvā sajūsmā par mūsu tehniku un par to, ka kāds ar tādu vel brauc. Papļāpājam un laižam tālāk.


Iebraucam Kuršenai, esam tak Maximas dzimtenē. Ritvars ar Jāni ieskrien sapirkties. Es palieku pie tehnikas. Cilvēkiem interese liela, itsevišķi par Ritvara „elles mašīnu” =) (zaļais jupis priekšplānā). Vīriem gados smaids līdz ausīm rādot ar pirkstu uz mūsu braucamajiem.

Nemanot ir piezadzies vakars un jāsāk domāt par nakšņošanu. Atrodam labu vietu pie Ventas. Pie pašas Ventas atkal jau praktiski nav iespējams piebrist, viss aizaudzis, tomēr blakus ir paliels dīķis ar iespēju nopeldēties. Pie dīķa stāv kāda brīdinājuma zīme. Par cik līdz galam domu nesapratām, tiek zvanīts lietuviski saprotošiem paziņām lai iztūlko. Izrādās, ka ierobežojums ir tikai uz makšķerēšanu.

Apkārt aug vecas ābeles, nolemjam uzvārīt kaut ko garšīgu.

Laiks ūdens procedūrām.

Ceļam nometni un mēģinam žāvēt izlijušās drēbes.

Vācam malku un iekārtojamies.

Ritvaram zābaku žāvēšana beidzās ar apdegušiem purngaliem, labi ka laicīgi pamanīja. Lieki piebilst, ka zābaki sausāki nekļuva.

Nākamajā rītā jau esam netālu no galapunkta. Kādā brīdi saprotam, ka ātrumā kartē ir atzīmēts nepareizais dīķis un Ventas izteka ir nedaudz tālāk. Saule sāk mīties ar lietu. Laikapstākļi mainās pa minūtei. Beidzot esam klāt.


Tur otrā pusē, niedrēs sākas Venta.

Izbraucam līdz ceļam un sākam meklēt pašu Ventu. Vairākas reizes braucam šurpu turpu ar navigāciju meklējot kādu caurteku zem ceļa. Un beidzot ir, Venta atrasta.


Nācās izmīdīt zāli lai atrastu vareno upi.

Pabraucot gabalu tālāk upe paliek jau nopietnāka.




Sākas leišu neceļi.


Ķīniešu pūlkstenis neizturēja sūro IŽ’a ikdienu.

Arī Lietuvā dubļu netrūka. Ceļi palika ar vien šaurāki un aizaugušāki, peļķes ar vien dziļākas, bet vienmēr veiksmīgi izbraucām.

Atpakaļceļa nolemjam pārbraukt uz kreiso krastu lai pārnakšņotu pie skaistā ūdenskrituma. Uztaisam fikso fotosessiju.



Iekārtojam nometni pie paša ūdenskrituma.

Ūdens sākumā likās ļoti auksts, tomēr ļoti gribējās atveldzēties. Pie paša ūdenskrituma nostāvēt kājās gandrīz neiespējami, straume nes projām.



Tiek izvilktas arī līdzi paņemtās makšķeres. Procesa gaitā neviena zivs necieta.




Tālāk jau patīkamā vakara daļa ar kādu atspirdzinošu dzērienu un pļāpāšanu pie ugunskura.


Rīta cēliens.

No rīta pie mums piebrauc kāds vietējais. Izrādās traks motociklists, ar savu Āfriku izbraukājis pusi pasaules. Sēžam pļāpājam. Pēc kāda laika mums tiek atvests arī piens un āboli cienastā. Izrādās ka skaistais ūenskritums ir uz Ventas pietekas Vardujas, kas tek cauri Mažeiķu hidroelektrostacijai.

Atpakaļceļā redzam, ka mums pa priekšu velkas zili melni negaisa mākoņi. Bridi pavērojot izskatījās, ka varbūt izspruksim.



Kādā brīdī mana valsts reģistrācijas numura zīme neizturēja nepārtrauktos belzienus ar zariem un akmeņiem un atdalījās no moča. Labi, ka nebraucu aizmugurē.

Tomēr mūsu aprēķini bija nepareizi=) Pirms Skrundas sāka pūst brāzmains vējš un birt lieli krusas graudi. Krusa sāpīgi sita pa kājām pat caur biksēm. Pēc brīža krusa pārauga lietusgāzē. Redzamība palika arvien sliktāka. Visi ceļi bija pārvērtušies ūdens straumēs. Ūdens sāka meklēt vissīkākās spraugas apgģērbā un varēja just, kā ledainais ūdens sūcas arvien augstāk pa piedurknēm. Mocis vairākas reizes sāka raustīties, bet tomēr nenoslāpa.

Ūdens straumēs, kads bija palicis bez izplūdes.

Skrundā izmirkuši paslēpāmies benzīntankā. Tālāk seko vienmuļš un slapjš brauciens pa šķistošu, izlijušu granti kamēr tiekam līdz Rendai. Maldoties pa mežiem saprotam, ka nāksies veikt nelielas korekcijas maršrutā, jo kartē atzīmētais tilts ar blakusvāģi nav šērsojams. Grava ir dziļa ar stāviem krastiem un apakšā tek upīte.

Griežam Amjūdzes virzienā. Diemžēl izrādās, ka vienīgais ceļš tiek rekonstruēts un smagā tehnika ir ceļu pilnībā norakusi un aizšķērsojusi, apbraukt nesanāk.

Tomēr šķērsojot nelielu valku nonākam Amjūdzē un tad jau līdz Zlēkām. Viena daļa šo valku atpazīs no pēdējā retrotūrista.






Zlēkās šķiramies. Jānis ar Ritvaru brauc uz Ventspili, es uz Ugāli. Drēbes slapjas, visas malas stīvas, tomēr žēl, ka brauciens galā.



Sausā statistika:

kopā nobrauktas četras ar pusi dienas,

800 lieliski kilometri,

tehnikas vidējais vecums 47 gadi,

vidējais degvielas patēriņš 7,5l/100km,

pašā Ventā tā arī nenopeldējāmies.

Garš un garlaicīgs video. Veidots savām atmiņām, lai drūmos ziemas vakaros, baudot dzērienus ar draugiem būtu ko paskatīties =)



Autors: Indriksons | Pievienots: 16.Mar 2018 | Lasīt vairāk..

Kā Iži apkārt Latvijai brauca. [7]


Beidzot bija pienācis laiks izmest kādu lielāku līkumu pa tēvzemi. Tad nu nav daudz ko domāt, braucam apkārt Latvijai.
Galvenie varoņi:
Ritvars IŽ JU K 1964 (solo)
Ēriks IŽ JU 2K 1971 (solo)
Jānis un Ieva IŽ JU 3K 1974 (kā pienākas ar visu „K”)
Spēkrati nav ne restaurēti ne izlaizīti, bet saglabāti tādi kā ir. Vienīgā atkāpe manam JU2 ir pieklīdis JU4 dzinējs, jo dzimtajam retrotūristā izputēja klanis.

1. diena (+/- 205 km)
Startējam kā parasti visi kopā no Ventspils. Ķivere galvā, cimdi rokā, jau atvadamies no mājniekiem un pigu, mans mocis knapi rūc, apgriezienus neņem, lejas ciet. Izdedzinam slapjās sveces, mocis rūc kā pienākas, beidzot var startēt. Izbraucam ap 15:00.

Jau uzreiz ir skaidrs ka bagāžā būs jāpārsien savādāk, jo viss svars ir uz aizmuguri, līdz ar to mocis nav vadāms. Nolemjam braukt kā ir un pārkrauties vakarā.

Pirmā pietura vecais Jūrkalnes ceļš.


Mazliet pagrozamies un laižam tālāk uz Akmensraga bāku.




Beidzot var sākties grants prieki. Ar pārkrauto aizmuguri līkumos sajūta diezgan interesanta, bet pēc brītiņa jau ir pierasts.

Izbraucam cauri Liepājai un apmeklējam pirmo obligāto punktu Bernātos. Tālākais Latvijas rietumu punkts, par ko liecina arī akmens ar koordinātēm.




Gribējām apmeklēt arī Nīcas moto kolekciju, bet par cik nebijām pieteikušies un īpašnieks bija saguris tad pasākums mums izpalika. Jau jāsāk domāt par nakšņošanas vietu, jo startējām tikai ap 15:00.

Apskatām karti un laižam uz Vārtājas pilskalnu, kur ir atzīmēta Latvijas valst mežu atputas vieta. Skaista nomaļa vieta, laikam vairāk paredzēta laivotājiem. Pilskalns divu upju satekā, galdiņš, soli, peldvieta, viss, kas mums vajadzīgs.




2. diena (+/- 361 km) No rīta veldzējoša pelde. Ūdens priekš vasaras nedabīgi auksts, bet toties pēc tam kā no jauna dzimis.




Pārliekam kastes un mantas cik iespējams uz priekšu lai var normāli braukt. Rezultāts lielisks, moči pa granti vadās daudz patīkamāk.
Otrā dienā vienkārši braucam un baudam, uz brīdi piestājot lai kaut ko apskatītu.


Skaidra lieta, ka ja priekšā ir kalns tad tajā ir jāuzbrauc.


Elejas benzīntankā uzpildījušies sēžam ēdam snikerus. Pie mums piebrauc Zviedrs ar Goldwingu. Sākam pļāpāt, izrādās viņš katru gadu braucot no Zviedrijas uz Jelgavu ciemos. Vīrs ar interesi pētīja un fotogrāfēja mūsu tehniku izrādās bija arī lietas kursā ka ir tāds Ižs. Cik sapratām pašam viņam Zviedrijā esot dņeprs, Latvijā pirkts. Tā nu mēs labu laiku nopļāpājām, apskatījām dažādas bildes un apmainījāmies kontaktiem.


Bauskā Piestājam pie „Mājai un Dārzam” lai nopirktu šādus tādus sīkumus Ritvara salauztajam bagažniekam. Kāmēr stāvam, pienāk bariņš leišu un prasa vai drīkst safotogrāfēties ar mūsu močiem. Izrādās šiem arī patīk ar blakusvāģi vizināties, tikai makten ātrāku. Šie braucot sacensībās ar šosejas blakusvāģu močiem.


Ērberģē iebraucam pie kāda kunga motoentuziasta. Mums laipni un ar lielu aizrautību izrāda gan motociklus, gan beigās arī interesantu pudeļu kolekciju. Apstaigājām saimniecību, izpļāpājamies, izsmejamies un uzēdam dārzā ogas. Saimniekam aiz dārza izrādās arī ir peldievta, kur ar lielu baudu varēja atveldzēties un noskalot putekļus.


Sākam meklēt nakšņošanas vietu.


Piebraucam pie Zuju ezera. Vieta skaista bez gala, bet zema un mitra. Jau vakarā visa zāle un zeme sāk rasot, bet nolemjam palikt, jo kaut kur braukt un meklēt vairs negribas. Laiks apčubināt rumakus.


Pirms tam biju nopētījis ka manam motoram eļļa ir pretīgi brūna ar nogulsnēm. Pirms brauciena gan bija samainīta, bet acīm redzot kaut kas skalojas ārā. Pa dienu neko citu neatrodot benzintankā nopirku 15W40 minerāleļļu. Vakarā jau samainīju lai no rīta var braukt.
Ritvars, labo bagažnieka nolūzušos stiprinājumus. Jānis ar Ievu kā parasti neko nelabo, jo viņiem viss kārtībā.

Beidzot varam ķerties arī pie vakariņām. Vāram ūdeni, cepam desas un iemalkojam kādu alu, un protams vakara pelde ezerā, saulrietā.






3. diena (+/- 303 km)
No rīta kā parasti, nopeldamies, brokastojam, vācam mantas un dodamies ceļā.



Sākot braukt sapratu, ka labi nebūs. Sajūgs slīd kā traks. Pievelkot sajūga atsperes un kādus 10 km nobraucot sajūgs dabū kaut cik normālu saķeri, bet vienalga uz lielākiem apgriezieniem strauji uzgāzējot izslīd.


Iebraucam Egļukalna skatu tornī, no kura paveras lielisks skats uz apkārtni.





Tālāk jau dodamies uz Latvijas tālāko dienvidu punktu un atrodam zīmīgo akmeni.





Pirms Krāslavas iebraucam Daugavas lokos. Atkal jau lielisks skats no torņa. Esam pamatīgi uzkarsuši un noputējuši, tādēļ pabraucam pa nelielu meža celiņu tālāk un ejam peldēt. No lejas skats jau pavisam cits. Ūdens ne visai tīrs, pilns ar aļģēm, straume sanesusi dažādu drazu un garām, vēderu gaisā, aizpeld beigta zivs. Tomēr karstums pamatīgs, jābrien vien iekšā. Straume šeit diezgan pamatīga, lai papeldētu pret straumi ir diezgan jānopūlas. Ritvars nolemj iekarot likteņupi un peld pāri. Atpakaļ gan viņš atgriežas labu gabalu lejup pa straumi.



Ik pa laikam kaut kur piestājam.





Nākamā pietura jau ir tālākais Latvijas austrumu punkts „Draudzības kurgāns”, kur satiekas Latvijas, Krievijas un Baltkrievijas robežas.


Jānis jau laicīgi bijā iesniedzis pieteikumu par iebraukšanu pierobežas zonā, tomēr neviens viņu vēl nebija apstiprinājis. Pirms paša kurgāna robežsargu būdiņā arī neviena vairs nebija, tādēļ braucām vien iekšā.






Iebraucam Benzīntankā pie Terehovas robežpunkta. Uz šosejas milzīga fūru kolonna, benzīntanks tāds pamatīgi nošnurcis.

Nopētam kartē, ka varētu nakšņot pie Nirzas ezera aiz Zilupes. Braucam meklēt.

Praktiski pirms pašas apmešanās vietas mans rumaks sāk nesaprotami raustīties un klepot. Noslāpējot un piedarbinot it kā rūc normāli, bet pēc kāda brīža atkal ģībst nost. Pēdējos 100 metrus pa pļavu moci nācās stumt. Vēlāk apskatot bēda gan izrādījās maza. No kratīšanās pa grants ceļiem un lielās putekļu devas bija sabojājies zem sēdekļa esošais masas slēdzis.


Ezers un saulriets kā vienmēr pasakains, vienīgi šoreiz vietas teltīm ļoti maz. Nākas telti celt nomīdītā zemes pleķī.

Klusā daba.




4. diena (+/- 380 km)
No rīta dodamies tālāk.



Gaiss diezgan iesilis tomēr braucot drēgnums pamatīgs. Nākas piestāt un uzvilkt lieku drēbju kārtu.

Kādu gabalu aiz Kārsavas kur šoseja iet gar pašu robežu mūs notur modrie robežsargi. Nopētījuši dokumentus, prasa kāpēs es braucu bez gaismām. Par cik pa nakti biju nosēdinājis akumulatoru biju nolēmis uz kādu laiku pabraukt bez gaismām. Pētot Jāņa tiesības un neatrodot tur „A” burtiņu robežsargs noismīnēja, bet neko neteica. Katrā ziņā interese par mūsu tehniku bija liela. Papļāpājām izstāstījām savu maršrutu un devāmies tālāk.


Kaut kādā brīdī Jānis ar Ritvaru izdomā samainīties ar močiem. Tā nu mēs braucam baudam dabu. Grants ceļi pārsvarā labi, tomēr šad un tad trāpās kāds negaidīti asāks līkums ar apaļu profilu un oļiem, kas ātri liek atgūt modrību. Tomēr vienā tādā līkumā Jānim nepaveicās un mocim pakaļu sanesa par daudz, rezultātā Jānis ar visu moci aizšļūc diezgan iespaidīgu gabalu. Par laimi Jānim viss kārtībā nobrāzti pirksti un celis. Mocim sasists vējstikls, izsists pamatīgs caurums lukturim un vel pāris jaunas kaujas rētas, kas tikai izdaiļo agregātu. Caurums lukturī tiek aizlīmēts ar melno izolācijas lentu un ceļš var turpināties.

Alūksnē piestājam lai izstaigātu pilssalu un uzkāptu skatu tornī. Grasāmies jau kāpt tornī, bet iznāk meitene un saka, ka par velti vis kāpšana nesanāks, jāpērk biļete. Tomēr pie kases, rokoties pa kastēm ,izrādās, ka biļešu vairs nav. Samaksājam un kāpjam augšā, bet tornī izrādās ir otra meitene, kontroliere, bet biļēšu mums nav. Pēc brīža tomēr tiekam augšā.




Braucot tālāk Valkas virzienā kārtējais grants posms. Pēc kāda laika pamanu, ka spogulī vairs neredzu Jāni ar Ievu, apstājos, pagaidu, bet neviens nebrauc. Griežu riņķī un braucu meklēt. Pabraucot labu gabalu ieraugu moci stāvvietā, ceļa malā. Izrādās, ka augšā kalnā ir skatu tornis, kuru pat nebiju pamanījis. Tā nu mēs vērojam apkārtni un gaidam Ritvaru. Tikai pēc laba laiciņa tālumā parādās pazīstama Rūkoņa.


Šodien plāna tik daudz nebraukt, bet laicīgi atrast nakšņošanas vietu, iekārtoties un atpūsties.

Pa ceļam pēkšni Ritvara mocis sāk mētāties un ļodzīties, riepa mīksta. Neko darīt pa visiem ņemam ratu nost, atrodam nelietīgo caurumu un līmējam ciet. Braucot tālāk Ritvara mocis sāk atkal dejot, atkal mīkstais. Ņemam ratu ārā, montējam nost un aizdomas apstiprinās. Paši vainīgi, sasteigts! Ielāps laiž garām. Šoreiz jau rūpīgi visu salīmējam un dodamies tālāk.

Strauji tuvojas vakars. Skatamies mammadaba.lv kartē, ka pie Skaņā kalna ir telšu vieta ar soliņiem. Vieta norādīta pretējā pusē Salaicai no parka. Piebraucot izrādās ka no atpūtas vietas palikuši tikai nospiedumi zemē un ārī pie upes šajā vietā tikt klāt praktiski nav iespējams.



Kamēr spriežam ko darīt pienāk kāds vīrs, izrādās vietējais. Papļāpājuši vīrs iesaka netālu esošo peldvietu, kur varot gan teltis sacelt gan nopeldēties. Tā nu atbraukuši līdz vajadzīgajai vietai, priecīgi malkojot alu ceļam teltis. Pēc brīža piebrauc mašīna, izkāpj tas pats vīrs, kurš mums šo vietu ieteica un otrs, kā izrādījās zemes īpašnieks. Otrs vīrs paziņoja, ka tas esot viņa īpašums un mums būs jābrauc projām, jo netālu notiks nakts pārgājiens bērnu nometnei. Mums tiek piedāvāts palikt pa nakti atpūtas vietā pie īpašnieka mājas. Pakojam visas mantas un braucam aiz mašīnas. „Atpūtas vieta” izrādījās tukša pļava un kā noskaidrojās iet peldēt mēs tik un tā tur nedrīkstam. Lai arī īpašnieks pats piedāvāja palikt tajā pļavā, varēja manīt ka viņš nebija priecīgs, ka mēs piekritām. Par cik bijām pa dienu pamatīgi iesvīduši, noputējuši un nu jau arī dusmīgi, neskatoties uz to ka tūlīt paliks tumšs nolemjam braukt atpakaļ uz Mazsalacu un meklēt nakšņošanas vietu tur. Kāds vietējais pastāstīja ka pašā Skaņā kalna parkā ir kāds klusāks nostūris ar peldvietu kur varētu pārnakšņot. Tā nu braucam vien zem zīmes iekšā parkā, atrodam vietu, ceļam teltis, nopeldamies Salacā, pavakariņojam un gulēt.


5. diena (+/- 535 km)
No rīta ceļamies jau 6:00 lai var laicīgi savākties un braukt projām, jo galu galā esam iebraukuši parkā. Brokastis nolemjam ieturēt nākamajā pieturas vietā, pie tālākā Latvijas ziemeļu punkta.


Pabrokastojuši un safotografejušies dodamies ceļa, šodien būs gara diena. Nolemjam braukt pāri uz Igaunijas pusi un braukt pa granti līdz Ainažiem.


Izrādās, ka no Ainažiem līdz Salacgrīvai ceļš vienos remontdarbos. Gabals nav liels, braukt kaut kur apkārt nav jēgas tādēļ paciešamies un pastāvam pie luksoforiem.

Tālāk jau ceļš diezgan garlaicīgs, velkam pa šoseju gar piekrasti. Paskatāmies pulkstenī un nolemjam, ka stumdīties cauri Rīgai negribam, tādēļ velkam pa apvadceļu.

Nākamā pietura Ķemeri. Ķemeros piebraucam pie slavenās sanatorijas lai atpūstos un papusdienotu.

Tālāk jau atkal tikai braukšana, viss pazīstams un daudzreiz apskatīts. Braucam uz Kolku. Pa ceļam mugura stīva, dibens notirpis, bet tiekam līdz Kolkai.
Uzkāpjam skatu tornī, aizejam līdz jūrai un safotogrāfejamies.




Atlicis pēdējais vilciens līdz Ventspilij. Ap 21:00 esam galā!


Kopsavilkums.

Spidometra rādījumi bija dažādi, bet sarēķinot vidējo sanāca ap 1800 km.

Nobrauktā degviela:
Ritvars 67l vidējais patēriņš 3.7 l/100km
Ēriks 70l 3.9 l/100km

Jānis un Ieva 142l 7.9 l/100km


Izrādās, ka Iž ir diezgan ekonomisks transportlīdzeklis. Par cik pielāgojāmies blakusvāģa ekipāžai, tad vidējais ātrums nepārsniedza 70 km/h, līdz ar to arī degvielas patēriņš sanāca pārsteidzoši patīkams.


No tehniskām ķibelēm tikai caura riepa, nolūzis bagāžnieka stiprinājums, sabojājies masas slēdzis un man šad tad paslidinājās sajūgs.


Mūsu neizdibināmie ceļi. Maza kļūda zīmējot - caur Kalnciemu nebraucām!



Autors: Indriksons | Pievienots: 21.Aug 15:10 | Lasīt vairāk..

Bezkontaktu aizdedzes un ģenerātori [5]


Tagad VAPE.CZ ir piejams arī interneta veikals, kas ļaujas tulkoties no CZ uz piemēram Angļu valodu 
Pamēģināju pasūtīt un no domas līdz mantai rokās divas nedēļas. Tiem , kas vēlas un grib lielas iespējas 
komplektēt pēc komponentiem .Ir arī visi izmēri un slēguma shēmas.
Protams var nopirkt tepat Jawas veikalā ,  bet apnika, ka jāgaida nedēļu un tā tas turpinajās vairakas reizes.
Par cenām skataties , viss norādīts, piegāde 30 EUR, bet tik un tā lētāk kā LV un ievērojami lētāk nekā Powerdynamo.eu 




Autors: Rolands5 | Pievienots: 25.Jun 20:27 | Lasīt vairāk..

Rakstu kategorijas.

4

Vēsture.

Vēsturiska informācija , kas saistīta ar seno tehniku.
2

Tehniskas lietas.

Raksti par tehniskām lietām
1

Juridiskas lietas.

Raksti par juridiskām lietām
7

Pasākumi.

Dažādi pasākumi, ceļojumi, notikumi un piedzīvojumi.
1

Restaurācijas projekti.

Senas tehnikas atjaunošas projekti
4

Aktuāla informācija.

Aktuāla infromācija senās tehnikas īpašniekam, kas neietilpst citur.

.
Pievienot rakstu Pievienot rakstu
Labākie un skatītākie raksti
Nesen pievienoti