Aizmirsi paroli?

Raksti | Pasākumi |

Kā "Latvijas Jawa Klubs" čaļi uz Transilvāniju brauca. 1.daļa

Kā "Latvijas Jawa Klubs" čaļi uz Transilvāniju brauca. 1.daļa


Jau vairāk kā gadu atpakaļ tika nolemts, ka jābrauc ar Jawām uz Rumāniju. Dažādu iemeslu dēļ pagājušajā vasarā šo ieceri realizēt neizdevās, bet šovasar nekādu nozīmīgu šķēršļu vairs nebija, un brauciens varēja notikt. Daudzi prasa: "Kāpēc ar Jawu?... Ir tak mūsdienīga tehnika, kas nav jāskrūvē ik pēc 50 km." Tad, lūk, dārgie draugi, tieši šī te stereotipa laušana ir viens no iemesliem, kāpēc izvēlēta tieši Jawa, otrs iemesls ir tas, ka braukt ar mūsdienu močiem ir sanācis daudz un personīgi man tas vairs nav nekāds izaicinājums.
Šoreiz ceļojums sākas darbnīcā, jo jāuzbūvē tak Jawas. Sev jau iepriekšējā vasarā uzcepu braucamo, īpaši neiespringstot par motocikla vizuālo tēlu, tika uzbūvēta tehniskā ziņā ļoti laba standarta Jawa 360, 1969.g., melnā krāsā. Kā jau iepriekš minēju, pagājušajā vasarā nekur aizbraukt nesanāca, bet ar moci pabraucu un secināju, ka kalnu braukšanai foršāk būtu, ja Jawa būtu nedaudz augstāka un ar lielākiem ratiem. Tā pa ziemu tika nolemts pārbūvēt standarta Jawa 360 par Jawa 360 SPORT, kas pamatā nozīmēja virkni pārbūvju, lai 16" ratu vietā Jawiņai varētu piešķirt 19" ratus. Pavasarī tika nolemts drusku atkāpties no 19 collām un tās tika nomainītas uz 18 collām. Beidzot gala rezultāts mani apmierināja un es biju gatavs ceļam.
Cits stāsts par mana kompanjona Ahima (Aivis Beļakovs) moci. Tas tika iegūts Dobelē no onkas, kuram mocītis bija nodedzis kopā ar garāžu. Šīs vasaras sākumā viss bija noprogresējis līdz smilšu strūklai un stāvēja samests lielā kastē. Protams, nedaudz iespringstot, mocītis tika savākts un savu pirmo dziesmu nodziedāja tieši XXV Vispārējo latviešu dziesmu svētku laikā.
Te fragments no galarezultāta:

content3-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/08072013086.jpg

Nospraustais izbraukšanas datums - 29.07.2013. plkst.6.00 no Rīgas. Dienu iepriekš tiek sapakotas visas mantas un nostiprinātas uz moča. Darbā gaidu Ahimu, kurš brauc no Ugāles. Ap 18.00 viņš ir klāt. Pa ceļam secināts, ka priekšējā riepa laiž gaisu. Darbā nobortējam, pārbaudām riepas iekšu un disku, bet nekādus asumus neatrodam,tāpēc ieliekam jaunu kameru un aiziet uz Mežciemu, močus noliekam sētā un dodamies uz Alfu samainīt naudu un sapirkt pēdējās nepieciešamās lietas. Atgriežoties secinām, ka Ahima mocim priekšā atkal mīkstais... Bija plānots laicīgi iet gulēt.. Grin Ahims bortē nost, es krāmēju mantas. Pēc kameru mērcēšanas vannā caurums tā arī netiek atrasts, pēdējā ideja - izeju ārā un paprasu Ahimam ventiļa micīti un, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, izrādās, ka tieši Ahima smukā, labā metāla micīte, ar kuru viņš aizstāja plastmasenes, kuras nāk līdzi jaunajām kamerām, ir vainojama pie noplūdes... Bezjēdzīgi 2x bortēta riepa, bet, lai kā tur būtu, atrisinājums ir atrasts. Uz šiem priekiem pie mājas tiek apēsta pelmeņu porcija un izdzerts pa aliņam. Vēlāk vēl salādējam visos iespējamajos datu nesējos līdzņemamo mūziku un ap 1.00 dodamies gulēt. 5.00 esam augšā, kaut ko iekožam, un ceļojums var sākties pa īstam.
Bortējam ratu:

content3-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0568.jpg

29.07.2013.

Plānotais maršruts:

Latvija Lietuva Polija
Rīga Kauņa Suvalki Augustova Bialystok Ļubļin
------------------------------------------------------------------------------------------------>

Kā plānots, ap 6.00. izbraucam no Rīgas un tā arī braucam... Pa ceļam piestājam tikai benzīna tankos, ielejam degvielu, kaut ko uzkožam un zilinām tālāk. Secinām, ka ar nepiebrauktu Jawu motora saudzēšanai pietiekamam ātrumam un komfortam kompromisa ātrums ir 80km/h, un pie tā arī pieturamies. Nekādu problēmu nav, viss griežas labi, pēc pāris stundām esam Kauņā, tad jau uz Polijas - Lietuvas robežas. Tur iepauzējam un iesmejam, ka Ļubļina ir baigi tālu, bet plāns ir jāpilda un pie tā arī paliekam. Braucot paliek jūtami karstāks... Braucam uz dienvidiem tak.. Smile Šī visa ietekmē arī pirmā tehniskā problēmiņa - Ahima nepiebrauktais motors, uz šosejas pret kalnu cenšoties iedzīt mani, pie 90km/h drusku pieklemmē vienu cilindru, bet Ahims ātri noreaģē, laicīgi izspiež sajūgu, un nekas nopietns nenotiek. Turpmāk nolemjam vairs nemizot virs 80, ļausim motoriņam godīgi piebraukties. Liekas jau lēni, tomēr, šādā ātrumā braucot, ir iespēja apskatīt un ievērot lietas, kuras, lidojot virs 100, mēs nekad nepamanām.
Iedzeram kafiju Kauņā:

content3-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0583.jpg

Tā nu lēnā garā paši sev par brīnumu esam sasnieguši Ļubļinu un secinām, ka mēs vēl kādu brīdi mierīgi varam pabraukt + tas ir pat lietderīgi, jo nezinām, kā rīt ies uz Polijas-Ukrainas robežas, un papildus šodien nobrauktie km mums nebūs jābrauc rīt. Kad nolemjam meklēt, kur nomesties, esam jau labu gabalu aiz Ļubļinas, gar malām vieni vienīgi lauki, izvēlamies vienu no kombainiem, kas stāv lauka vidū un ap kuru rosās cilvēki, šaujam klāt, prasām, kur te var uzbliezt telti un pārnakšņot. Jaunākais no čaļiem angliski sāk mēģināt aprakstīt ceļu līdz kempingam, mēs viņam paskaidrojam, ka mums nevajag kempingu, varam nakšņot jebkur, kur drīkst. Nu, ja tā, tad čalis apspriežas ar vecākajiem biedriem un paziņo, ka tuvākie 200 ha ap šo teritoriju ir mūsu, kur gribam, tur varam apmesties. Loģiski, ka tā arī darām. Pabraucam tālāk no ceļa aiz minimežiņa pļavas vidū un secinām, ka tur mūs apēdīs knišļi. Izlemjam doties uz augstāko vietu pļavas vidū pie vientuļa koka, pieņemot, ka tur viss ir sauss, īsāk sakot, knišļiem un odiem nelabvēlīga vide. Ar šo mēs nekļūdījāmies, knišļu nav, uzceļam telti, ierubījam mūsu oldskūlo rādžiņu un vāram ūdeni, lai vakariņās iebaudītu roltonu, jo kā no reklāmām zinām: "Rolton viručajet!" GrinGrin Pa starpu konstatējam, ka Jawas šodien ir nomaukušas 850km.
Prīmuss naksnīgais:

content3-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0604.jpg

30.07.2013.

Plānotais maršruts:

Polija Ukraina
Zakręcie Zamoska Hrebenne Ļvova Ivanofrankovska Yasinya
------------------------------------------------------------------------------------------------>

Piecēlāmies agri, dzirdēju, ka netālu no telts kāds plūc zāli, izbāzu galvu no auduma viesnīcas, skatos, buks mielojas. Kā piecēlos, tā tiku pamanīts, buks ierējās un neapmierināts aizlēca pa kalnu uz leju, ik pa brīdim atkal un atkal ierejoties. Ahims tikmēr guļ... Pa nakti bija nosalis, jo noslinkoja telti savā pusē ciet aizvilkt. Bet te nekāda garā gulēšana nesanāca, jo mums tak šodien jātiek līdz pat Aizkarpatiem un, lai arī kilometri vairs nemaz nav tik daudz atlikuši, tomēr zinām, ka var rasties problēmas uz robežas, un arī Ukrainas ceļi nav tie labākie. Vēlāk visi mūsu iedomājamie klupšanas akmeņi ar uzviju piepildījās, bet par visu pēc kārtas...
Kemps:

content3-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0621.jpg

Tātad, brokastīs ātri noēdam to pašu Roltonu, kas, neapšaubāmi, tāpat kā vakar "viručajet", un sitam pa kurbuli, pēc brīža jau esam uz ceļa un turpinām deldēt riepas. Viss kā parasti, kādu brīdi braucam, tad iemetam tankā, uzpildāmies, kaut ko ieēdam un griežam tālāk. Pēc neilga laika esam jau sasnieguši Polijas - Ukrainas robežu. Zinot, ka moči robežu var šķērsot bez rindas, puskilometrīgajai auto rindai mierīgi močījam garām. Mūs ātri izlaiž no Polijas un, gandrīz vai neticās, tikpat fiksi tiekam cauru Ukrainas robežai, savācam papīrus, uzlecam uz močiem, gandrīz jau piekurbulējam, BET TE TEV NU BIJA... Pieskrien noēdies muitnieks un saka, ka gribot mūs pārbaudīt (tieši tā, es padomāju to pašu, ko jūs, tikai daudz rupjāk!). Tiekam iedzīti angārā, kur mūsu mantas tiek pakļautas rūpīgai kratīšanai...arī mēs (ieskaitos Ahima bizi! Pat to izčamdīja!). Galu galā pie mums tiek atrasts Ahima desas griežamais nazis, kas Ukrainā tomēr tiek klasificēts kā aukstais ierocis (10 mm garāks kā atļauts). Attiecīgi arī mēs automātiski nokļūstam īpaši bīstamu noziedznieku grupā, un mums tiek pavēlēts sakraut atpakaļ uz močiem savas mantas un gaidīt stāvlaukumā. Stāvlaukums visādā ziņā ir lieliska vieta noziedznieku spīdzināšanai, jo saule cepina pamatīgi un kur paslēpties nav. Lieki teikt, ka netiek paskaidrot,s ne kas par lietu, ne cik ilgi šis process var vilkties. Laime, ka mēs braucam ar Jawām, tās daudzos robežpunkta darbiniekos raisa nostalģiskas atmiņas, un mums vismaz nav garlaicīgi. Visā visumā paši robežsargi ir diezgan sakarīgi cilvēki... nu vismaz tie, kas nāca runāties par močiem... Grin Pēc brīža viens no čaļiem atgriežas ar visu nazi un lūdz atļauju ielikt nazi atpakaļ somā, kur tas bija, un nofočēt... pieļāvis kļūdu kratīšanas gaitā.. SmileSmile A mums jau paliek jautri, jo zinām, ka kādam ir vēl sliktāk... Hāā! Respektīvi, soda izciešanas stāvlaukumā satikām hipiju kompāniju, kura brauca uz kaut kādu Teātra humora festivālu, un tika aizturēti par to, ka vienam no čaļiem līdzi bija satīts kāsis. Tātad, ieberziens uz dienām trim, tā vismaz apkārt baumoja. Vēlāk noskaidrojās arī tas, ka mēs tikām aizturēti tieši šīs kompānijas dēļ, jo muitnieki nodomāja, ka mēs esam kopā ar viņiem, un droši vien, ja nevedam zāli līdzi, tad pirms robežas katrs pa kāsim izvilkuši esam točna! Bet, kā jau minēju, puikām bija Bauskas alus un dzīve nelikās nemaz tik slikta, pat mākonis saulei priekšā aizvilkās un līdz ar to ienācās info, ka mums par godu no Ļvovas izsaukta izmeklētāju grupa, kura jāgaida kādu stundu un tad kādu stundu jāraksta protokoli un jāfočējas noziedznieku gadagrāmatai! Grin Kā solīts, pēc stundas izmeklētāji ir klāt, vēlreiz safočē moci un nazi, kopā iesmejam par nozieguma nopietnību, bet čaļiem ir darbs un, kā jau zinām, darbs ir jādara.
Zālītes cienītāji:

content3-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0632.jpg

Aukstais Ierocis:

content3-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0635.jpg

Tad Ahimu aizved pratināt, un tikmēr čomaks mākonis atstiepj tādu gāzienu, ka močus gandrīz kanalizācijā aizskalo. Beidzas lietus, Ahims arī ir palaists uz brīvām kājām, nazis ir konfiscēts un mēs varam turpināt ceļu. Novēlam veiksmi hipijiem un laižam tālāk. Ukrainas ceļi neliek vilties, tie tiešām ir maksimāli totāli draņķīgi, būtībā dažviet ceļu nav vispār, ir tikai starp bedrēm palikuši asfalta fragmenti, bet tas lieliski palīdz atmaigt mūsu jūtām pret Latvijas ceļiem. Braucot pa Ukrainu, mums šķita, ka Latvijā ir sapņuceļi.. Smile Dabūnam kārtīgu lietu un komplektā ar kavēšanos uz robežas + "lieliskajiem" ceļiem sasniedzam galamērķi ap kādiem desmitiem vakarā. Mūs laipni uzņem viesnīcā un pēc brīža jau siltā istabā pieņemam Roltona palīdzību izsalkuma remdēšanā, piekožot klāt viesnīcas saimnieka doto uz vietas cepto baltmaizi. Paēdam, tad dušā un gulēt. Rītā lielā diena - pametam ceļus un maucam kalnos.

31.07.2013.

Plānotais maršruts:

Ukraina (Aizkarpati)
Yasinya Dragobrat Dogjaska ezers
------------------------------------------------------------------------------------------------>

No rīta pamostamies samērā laicīgi - 7.00, izpētām kartes un sākam darboties ap mopēdiem, šīs dienas plāns -> samainīt velkošās zvaigznītes no 17z uz 16z, un Ahima mocim ielas riepas vietā uzmontēt pumpeni, man jau pumpene virsū un apskatot secinām, ka līdzpaņemto (jauno) varu turpināt vazāt līdzi, jo aktuālā vēl ir darbaspēju pilna.

Serviss:
content3-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0657.jpg

content3-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0663.jpg

Pēc šo operāciju veikšanas plānots doties uz Dragobrat, tā ir virsotne kuru pārvarot, mums būs iespēja tikt uz kalnu ceļa (drīzāk jau takas), pa kuru tālāk varēsim nokļūt līdz Dogjaska ezeram, tas atrodas 1577 m augstumā virs jūras līmeņa. Tur plānots pārlaist nakti un tad doties no kalnu grēdas lejā uz otru pusi, bet tas jau pēc tam… Uz šo brīdi nav skaidrs, vai vispār tiksim augšā, jo pāris gadus atpakaļ mēģinājām šo maršrutu veikt ar mūsdienīgāku tehniku, un nekas nesanāca. Transalps un Multistrada šiem kāpumiem izrādījās pārāk smagnēji - pavārtījāmies, pašļūcām atpakaļ un atmetāmies. Bet tas bija toreiz, šoreiz braucam ar vecumvecām Jawām un nedomājam nekur atkāpties.
Moči jau gandrīz saskrūvēti, pienāk viesnīcas saimnieks un skubina iet brokastīs, to arī darām. Pieēdāmies sviestmaizes ar desu un sieru + ļoti viegli apsildītas vēršacis un bulkveidīgo baltmaizi ar ļoti garšīgu aveņu ievārījumu. Viss bija garšīgi, bet ne bez sekām.
Brokastis:

content3-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0666.jpg

Viss sapakots, moči gatavi un mēs dodamies uz vietu, no kuras mums jāpamet šoseja, pa ceļam iegriežamies bodē paķert ko ēdamu, tur vietējie vēlreiz apgaismo, kā labāk sasniegt mūsu mērķi un novēl mums veiksmi, tā būšot vajadzīga. Vēl tik piestājam uzpildīt bākas, izdzeram pa aliņam, un esam pilnībā gatavi, doties kalnos. Aarriva!

Vietējie skaidro, kur jābrauc:

content3-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0681.jpg

Pirmie metri pa kalnu celiņu liek smaidīt gan Ahimam, gan man... Ahimam tāpēc, ka viņam viss liekas forši, a man tāpēc, ka es zinu - viņš pat nenojauš, kas mūs sagaida tālāk… Sākums ir diezgan viegls, vietām var pabraukt pat ar 3. robu, bet šitie prieki ātri beidzas, sākam štepselēties starp 1. un 2., ir momenti, kad ar pirmo līdz pacēluma beigām pat netiekam un jāsāk slidināt sajūgu, bet arī tie ir tikai ziediņi, jo šis vēl ir ar džipu braucams ceļš, kas mūs uzved līdz Dragobrata pakājē uzceltai slēpošanas trasei, piekļūšana pie kuras ziemā, kad sniegs ir līdz acīm, man vēl joprojām ir liels noslēpums.

Ceļš uz Dragobrat:

content3-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0682.jpg

Te nu mēs esam, no šejienes viss tikai sākas… Grin Esam nokļuvuši līdz vietai, no kuras sāksies īstā ballīte. Ap mums uzreiz saskrien vietējie puikas, kas pa vasaru šeit palīdz būvēt ziemas atpūtniekiem mājas, papļāpājam, dabūjam zināt ka nākamie 1.5 km ir visstāvākais posms, un ka tālāk jau iešot vieglāk. Ahims aiziet izlūkot, kas un kā, bet es sāku sevi mierināt, ka trakākais, kas var notikt, ir tas, ka es apgāzīšos un nošļūkšu atpakaļ lejā, bet, teorētiski, tik traki, ka jāšļūc, jau nevajadzētu būt. Aiz grēdas malas parādās Aivis un uz manu jautājumu: „Kā ir?” atbild, sakot: „P…..tj”. Tā nu kurbulēju dampi un maucu augšā, visur izskalojumi un akmeņi, Jawa nepārtraukti grib celties ratā, bet atmest nevar, jo jānotur grieze. Ahims centās skriet no pakaļas, lai varētu piestumt, ja motors sāktu ģībt, bet spēka viņam pietika tikai pirmajiem 15m, tālāk līdzi netika. Lai nu kā, pirmo kāpumu pievarējām abi un, noliekot močus daudzmaz līdzenā vietā, aizejam pētīt nākamo. Nākamajam pa vidu ir milzīgs izskalojums, nolemjam sākuma daļu veikt pa pļavu gar malu un tad mesties atpakaļ uz celiņa.
Ceļš uz augšu:

content3-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0692.jpg

Sāku atkal es, bet puskalnā izbeidzas griezīte un esmu spiests likt uz sāniem. Manu moci nostumjam no treses, lai atpūšas, kamēr Ahims veic savu mēģinājumu. Ahimam drusku drosmīgāk noforsējot valni, pašā pacēluma sākumā izdodas noturēt ātrumu pietiekamā līmenī, lai veiksmīgi uzbrauktu līdz pacēluma galam, vidusdaļā pat kādus 20m filigrāni nobalansējot pa uzbērumu, kurš atdala ceļu no pļavas. Nolemjam, ka Ahima pieredze mototriālā un garās kājas būs īsti vietā, lai uzmocītu arī manu moci līdz galam. Es drusku piestumju, lai Jawele ieskrienas, un aiziet, arī manējais dampis jau pēc brīža ir augšā. No šejienes skats ir vienkārši fantastisks, gan uz to, kur nupat vēl bijām, gan uz to, kas mūs vēl sagaida, un tā, šo skatu vērojot, manam uzticamajam ceļabiedram piesakās brokastis. Viņš dodas ar tām izrēķināties aiz tuvējās eglītes, bet es tikmēr atpūšos un nodomāju, ka tā jau nu nebūs pēdējā reize... Ja jau parāva… Grin
Kaut kur pa vidu:

content3-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0708.jpg

Priekšā vēl pēdējais kāpums, kas pa gabalu izskatās vienkārši nereāli stāvs un bezcerīgs. Tā kā jāiet diezgan tālu, nolemjam neko daudz nepētīt, kad jau, tad jau, un maucam augšā. Ahims brauc pirmais un, lai gan no tālienes izskatās draudīgi, motora skaņa liecina, ka nekā briesmīga tur nav. Speru pa kurbuli un minu arī es tanī virzienā. Tā arī ir, mocis salīdzinoši bez grūtībām uzvelk augšā un mēs esam pārvarējuši grūtāko posmu, tagad atliek atrast pareizo ceļu līdz kalnu ezeram. Nospraužam azimutu un, turoties vajadzīgajā virzienā, sākam baudīt kalnu virsotnes. Ceļš vienuviet ved tieši pa virsotnēm, citur apiet tās pa maliņu. Pa laikam ir norādes uz virsotnēm, pēc tā varam saprast, vai virzāmies pareizi.

Augšā:

content3-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0724.jpg

content3-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0755.jpg

Pēc brīža jau tālumā ieraugām mūsu galamērķi - Dogjaska ezeru:

content3-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/dogjaska.png

Piebraucot tuvāk, redzam, ka ceļš, kas ved uz ezeru, ir pilnībā izskalots, un nav skaidrs, kā rīt tiksim atpakaļ augšā. Saskatāmies, vienbalsīgi pieņemam lēmumu par to domāt rīt un laižam lejā. Pie ezera mūs sagaida zirgu bars, kuri šeit palaisti ganībās uz nenoteiktu laiku, un ukraiņu kompānija, kas nekādi nevar saprast, kā mēs ar šiem motocikliem esam šeit nokļuvuši. Kā vēlāk noskaidrojas, ukraiņu kompānija pārstāv "Jeep Cub Apicka" (Apicka ir virsotne pie viņu dzimtā miesta), un braukšana pa kalniem ir viņu mīļākā izklaide. Daļa kompānijas dzīvo Prāgā un uz mājām atbrauc tikai pāris reizes gadā. Lai nu kā, mēs esam aicināti piebiedroties viņu piknikam, pēc brīža jau baudām ugunskurā ceptus kartupeļus, dzeram ukraiņu šņabi un uzkožam viņu izslavēto speķi. Vakara gaitā apmaināmies ar klubu simbolikām, tiekam iepazīstināti ar draugu tehnikas priekšrocībām un baudām viņu piedāvāto "simfoniju" (tā viņi dēvē 5.2l V8 dzinēja skaņu). Pēc pāris stundām čomaki laižas mājās un mēs paliekam pie ezera, vērojot viņu kalnābraukšanas šovu. Pēc brīža viņi ir augšā, sadzen džipus pie kores un izkāpj atvadīties, no lejas redzam tikai mazus siluetus, kas vicina rokas un kaut ko bļaustās. Mēs ar Ahimu vēl padzenājam zirgus, palēkājam ar močiem, izdzeram atstāto šņabi un liekamies gulēt. Rīt mums jābūt jau Rumānijā.

Zirgi, draugi, ezers

content3-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0757.jpg

content3-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0819.jpg

content3-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0776.jpg

content3-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0767.jpg

01.08.2013.

Plānotais maršruts:
Ukraina (Aizkarpati) Rumānija
Dogjaska ezers Kobyletska Poliana Sighetu Marmatiei Cik sanāks tik brauks
------------------------------------------------------------------------------------------------>

Agri no rīta esam jau augšā, jo šodien mums ir diezgan daudz kas jāiespēj, bez tam x-faktors - nobraukšana no kalniem... neviens nezin kā ar to ies, jo brauksim lejā uz otru pusi + vēl jātiek ārā no ielejas kurā ir ezers un uz kuru ved izskalotais ceļš. Augšā braukšana pa šo ceļu šķiet neiespejama tāpēc jau vakar izstaigājām maršrutu un atradām puslīdz braucamu apkārtceļu pa pļavu.
Rīts ir dzestrs, nezinu precīzi cik, bet jūtu, ka nav daudz vairāk par kādiem 10 grādiem. Kalnu augšas ir miglā tītas un tas jau ir interesanti, jo mūsu ceļš sākumā vedīs tieši pa šīm virsotnēm. Paēdam brokastis savācam mantas un dodam ručkā. Pamājam ardievas zirgiem un aitām, kas paliek ielejā un pa vakar izpētīto apvadpļavu braucam augšā. Man mocis uzķeras uz kukuržņa un brauciens beidzas, Ahims tikmēr mizo augšā un sakās nākt man palīgā, bet es jau nu neiešu viņu gaidīt... drusku paspolējos drusku pastumos atpakaļ un JESS!, esmu nost no sēkļa un pilnā ručkā eju pret kalnu. Veiksmīgi tiekam augšā un turpinām ceļu pa kalnu kori kura ieskauj mūsu naktsmītni - Dogjaska ezeru. Sākumā viss ir samērā lēzens tikai akmeņāins, bet drīz šie prieki beidzas un ceļš kļūst atkal interesants, kā man sākumā šķiet, pilnīgi vertikāli taisni mākoņos.. Grin

Rīts, ceļš, kalni.

content29-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0836.jpg

content4-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0837.jpg

content4-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0845.jpg

content4-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0839.jpg

content4-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0855.jpg

Teikšu kā ir, pirmajā brīdī noraustījos, bet par cik īpašu variācijas iespēju mums nav tad norunājam, ka es braucu augšā un Ahims klausās kas notiek (klausās tēpēc, ka redzēt jau neko nevar). Ja es nomaucos tad šis skrien palkīgā, ja tieku augšā tad viss čikiniekā un Ahims arī min gaisā. Rezultāts pozitīvs, Ahimam nenākas fiksēt mana kritiena skaņas. Pēc brīža no augšas arī es sadzirdu Jawas mocīšanu un pēc laiciņa arī saredzu no mākoņa iznirstam pašu trokšņotāju. Nopriecājamies, ka kalns nebija tik traks, kā sākumā likās un braucam tālāk. Vēl pāris tādi pacēlumi, nobraucieni un mākoņi sāk izklīst. Braukšanai pa kalnu kori brīžiem atvēlēta tikai mašīnas platuma taka un uz abām pusēm slīpas nogāzes, Skats vienkārši pasakāins, braucam un baudam. Pēc kāda brīža ceļš nolaižas līdz mežam un mēs sākam braukt starp kokiem, vietām jšāšķērso ar džipiem izvandītas dubļuvannas, bet kopumā ceļš ir labs un tāpat kā iepriekš liek mums braukt te pret kalnu, te atkal laisties lejup. Tad meža vidū nez no kurienes parādās govju bars, pie tā piestājam un safotogrāfējam dāmas. Vēlāk satiekam kompāniju kas brauc ar bobiku, arī viņi ir pārsteigti mūs šit redzot. Pastāstam savus plānus un viņi iesaka mums ceļu pa kuru vislabāk nobraukt līdz ielejai, tikai tam ceļam esam jau pabraukuši garām. Pēc kartes esam izpētījuši, ka uz priekšu ir vēl pāris ceļi pa kuriem teorētiski varētu nobraukt, bet rādot tos čaļiem saņemam viennozīmīgu atbildi: "doroga POGANA". Ticam uz vārda, extrīms mums jau pietiekami bijis un, kā nekā, šodien gribam aizkulties līdz Rumānijai.

Mežagovis, bobikisti.

content4-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0857.jpg

content4-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0863.jpg

content4-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0866.jpg

Viņu ieteiktais ceļš atstāj mani pilnīgā neizpratnē par to, ko viņi domā sakot: "doroga pogana" jo jau šis ceļš brīžiem liek pārdomāt visu savu dzīvi. Ja sākumā likās, ka nogurdinoša ir braukšana kalnā tad braukšana lejā izrādījās vēl grūtāka, jo visu laiku esi nepārtrauktā sasprindzinājumā, ceļš ir ļoti stāvs, slīpums ir ne vien ceļa virzienā, bet brīžiem arī perpendikulāri ceļam + izskalojumi un milzīgi akmaņi. Visjautrākās vietas ir tās, kur mocis uzņem ātrumu pat ar līdz galam nospiestām un šļūcošām abām bremzēm. Sajūtas katrā ziņā interesantas, vienlaikus bail un tai pašā laikā jautri, katru reizi, kad izslīdu no kutelīgas situācijas man sanāk smiekli tā nu maucu uz leju ik pa brīdim izbolītām acīm tad atkal skaļi ņirdzot. Ik pa brīdim pagaidu piešļūcam Ahimu, viņa izjūtas apmēram līdzīgas, raudāt katrā ziņā vēl nav sācis.. Smile Lai cik foršs būtu ceļš, pēc kādām 30 minūtēm esam nobraukuši lejā uz drusku lielākas takas, kurai pa ieleju gar upi vajadzētu izvest mūs uz vajadzīgo miestu - Kobyletska Poliana. Tas takā vēlāk, a tagad esam lejā un taisam pauzi. Aivis novērtē nobraucienu kā kārtīgu mototriāla treniņu un vienbalsīgi nospriežam, ka augšā tikt no šīs puses būtu pilnīgi nereāli. Protams, pie pauzes pilnīgi obligāts pasākums ir ieturēšanās, izvelkam no somas vakar veikalā iepirkto desu un baltmaizi... tā jau nebūtu nekas pa ēšanu, ja viss notiktu bez pārstegumiem... vakar iepirktā maize izrādās pildīta ar ievārījumu. Smile Nu KAS KAS VAR BŪT LABĀKS par zaptsmaizi ar desu! Smile

Pusdienas ielejā, ceļš un priecīgā ierašanās Kobyletska Poliana

content4-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0867.jpg

content4-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0870.jpg

content4-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0876.jpg

content4-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0881.jpg

Paēdam, noskalojamies blakus plūstošajā kalnu upītē un braucam tālāk. Ceļš akmeņains un bedrāins daudz virs 30km/h nepabrauksi, bet arī nevajag. Te jau vērojama dzīvība, pa laikam satiekam mežizstrādes un izvešanas tehniku, gar malām pa kādai vientuļai mežsarga mājai. Ceļš vairākkārt šķērso upi vienā no vietām tilts nav izmantojams un jābrauc blakus caur upi, to arī daram, iesmejam, ka šinī ceļojumā tā noteikti nebūs pirmā reize, vēlāk pierādās, ka domājām pareizi. Pēc kādas stundas esam sasnieguši plānoto ciematu un piestājam ceļmalas kafeinīcā, nu, drīzāk veikalā ar kafeinīcas funkciju, visā visumā ļoti pieklājīga vieta. Paņemam čipsu paku un aliņu kā atlikumu saņemam konfektes, jo sīcenes neesot. Labs veids kā pārdot končas.. Smile Aihims jau varēja pacīnīties par mūsu naudu, bet pārdevēja bija smuka jauna ukrainiete un arī končas mums garšo... Tā nu kādu brīdi pasāžam, iebaudam aliņu uzēdam končas un pētam kartes, kā labāk izbraukt uz Rumāniju. Veikala saimnieks mums pastāsta ka tagad ir izveidota robežpāreja tepat netālu, apmēram 30 km attālumā, tā ir noderīga informācija un uz šo veitu tad arī ved mūsu tālākais ceļš.
Iebraucot Ukrainas - Rumānijas robežpunktā pirmais, kas iekrīt acīs ir lielā kājāmgājēju migrācija. Kā rādās blakus dzīvojošie Rumāņi šparī pēc produktiem uz Ukrainas veikaliem. Ukrāinas pusē viss kā parasti - pilnīgi vienaldzīga robežas darbinieku attieksme un totāls informācijas trūkums par to, kā mums jārīkojas lai tiktu uz Rumāniju. Pati robeža ir upe un tās šķērsošana notiek pa tiltu, kura segums ir pa pusei asfalts pa pusei dēļu klājums, mums patīk. Piebraucot Rumāņu pusē uzreiz jūtama Eiropa... Smaidoša blondīne uzaicina mūs piebraukt tuvāk.. "Welcome to Romania" un paņem dokumentus. Tikmēr kamēr meiča aiziet pārbaudīt papīrus cits robežas darbinieks laipni apvaicājas kur braucam un kas mums somās, palūdz vienu atvērt un kad redz, ka bez stresa to arī gatavojos darīt, operāciju atceļ. Visas pārbaudes ar šo arī beidzas, jau atgriezušies dokumenti un meiča novēl mums: "Have a good timein Romania". Jūtamies patiesi gaidītu un ar šādu pacilātu sajūtu arī iebraucam pilsētā. Vārdiem neaprakstāms kontrasts.. tiko vēl bijām valstī kur daba ir skaista, bet civilizētās vietās valda pilnīgs bardaks un tagad mūsu rumaki jau ripo pa paraugpilsētu kur ir gludi asfalti, sakārtotas ielas un vide. Mūsu pirmais pieturas punkts Rumānijā ir banka, vajag taču kāpostu samainīt.

Pie bankas

content4-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0884.jpg

content4-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0889.jpg

Tālāk dodamies dziļāk vidienē ar mērķi nokļūt maksimāli tuvu mūsu nākošajam apskates objektam - Lāču alām. Pa ceļam piestājot LIDL bodē, lai paņemtu pa aliņam un saldējumam. Braucot pa līdzenumiem mūs pavada neierasta svelme gaisa temperatūra svārstās ap 40°C. Necik daudz nepabraucam kad ceļa malā ieraugām pie ūdenskrituma izveidotus dīķus ap kuriem uzbūvēta liela kafeinīca. Vieta skaista, bet interesantākais, ka dīķos tiek audzētas zivis. Neesmu baigais zivju pazinējs, bet likās, ka tās varētu būt foreles. Dīķi vienkārši ņudzēja no zivīm.

Ūdenskritums, zivis

content4-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0894.jpg

content4-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0897.jpg

Safilmējam zives un dodamies tālāk, pa ceļam meklējam kur paēst, bet šī mūsu doma aplaužas, jo, kā saprotu, kafenēs vietējie tikai dzer kafiju un alu, tāda ekstra kā ēdiens viņiem netiek piedāvāts. Acīmredzot vietējie ēd mājās un tūristu šeit nav tik daudz, lai uzturētu ēdināšanas iestādi. Neko, samierināmies ar šo faktu, nopērkam kautko ēdamu vietējā bodē un laižam tālāk. Ceļš paliek interesantāks jo sākas viena no daudzajām kalnu pārejām, kas kādus 15km ved kalnā un pēc tam atkal lejā. Šeit arī gaiss ir vēsāks jo ceļs iet caur mežu un paceļas kādus 800-900m virs jūras līmeņa. Apskatot karti uzstādam sev par mērķi sasniegt Netālu no Lāču alām esošu ūdenskrātuvi, pa nakti gribas palikt pie ūdens. Sākam forsēt maznozīmīgus celiņus un esam pārsteigti cik tie tomēr ir sakārtoti. Lielākā daļa ir ar savigu asfaltu klāti un nekā nelīmējas kopā ar Rumānijas, kā Eiropas nabadzīgākās valsts statusu. Protams ir arī patīkamāki ceļi (grantenes), bet tie jau ir vietās kur pie mums ceļu nebūtu vispār. Galu galā ārā jau sāk satumst un mēs esam nonākuši līdz vietai kur teorētiski būtu jābūt ūdenskrātuvei... tiešām jābūt būtu hesam ar uzpludinātu ieleju, un viss liecina par to, ka tas te arī ir bijis, tikai kādus 10 gadus apakaļ. Tiek pieņemts lēmums turpināt ceļu mums vajadzīgajā virzienā un meklēt piemērotu vietu nakšņošanai. Saprotam, ka pie ūdens nekur tā īsti netiekam un nolemjam iet otru no iespējamajiem ceļiem - pa pirmo kautcik sakarīgo ceļu braucam augšā kalnā cerot uz to, ka mežs beigsies un augšā būs pļava. Pēc kādām 30m cītīgas dzīšanas pret kalnu pa mazu izskalotu kalnu serpentīnu ceļš mūs tiešām izved smuki nopļautā pļaviņā kura automātiski tiek akceptēta kā mūsu naktsmājas, jo iestājusies jau pilnīga tumsa. Attaisam iepirktos "URSUS" aliņus, iesmeķējam un būvējam kempu. vakariņas pa ātro - aplejamā kartupeļu biezputra + roltons + alus. Vēl Ukrainā pirktie makaroni atkal tiek pārcelti uz rītdienu. Paēdam, kādu brīdi guļam un vienkārši vērojam zvaigznes, šeit viņas liekas tik daudz... laikam vienkārši esam tām tuvāk.. kalnā tak.. Grin Diemžēl horizontālu virsmu atrast neizdodas un nākas gulēt slīpumā, tas drusku streso Aivi, bet manu miegu nespēj traucēt nekas. Smile Līdz rītam!

02.08.2013.

Plānotais maršruts:

Rumānija
Remeti Peştera Urşilor Peştera Scărişoara
------------------------------------------------------------------------------------------------>

No rīta, kā jau ierasts piesvempjos agrāk, Aivis vēl slaistās. Ierubīju rāžiņu un kādu brīdi vienkārši sēžu pļavā un baudu skatu. Vieta patiešām skaista, zāle nopļauta tepat netālu ir maza mājele, tāda, kā vasarnīca, vai atpūtas namiņš, bet šobrīd te neviena nav. Secinu ka šī drīzāk varētu būt kā patvērums tiem, kas siena laikā strādā pļavā, jo pļaušana notiek ar izskapti, tāpat arī siena žāvēšanā netiek izmantota nekāda tehnika, šādā slīpumā tehnikas lietošana vienkārši nav iespējama (pareizāk sakot atbilstošu tehniku te neatmaksājas lietot). Nu un kā es saprotu, tad kamēr siens ir pļavā tikmēr cilvēki šeit dzīvojas.

Kemps, aliņš

content4-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0908.jpg

content4-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0910.jpg

Pietiek fantazēt laiks kompanjonu modināt, paņemu kameru, šauju pie cukuriņa un modinu augšā. Automātiski sanāk arī rīta intervija, kurā pastāstam par vakardienu un ieskicējam šīs dienas plānus. Tālākais jau kā parasti vācam nost telti, ēdam brokastis, vēljoprojām iztiekam no tā ko mums pie kalnu ezera atstāja Ukrāiņu džipisti, iepirktie makaroni ceļo līdzi un gaida savu uznācienu šovakar. Smile
Esam sapakojuši mantas un gatavi braukt lejā, vēl uzmetam aci vai neesam atstājuši neko aiz sevis un aiziet. Lejā brauciens atkal liek drusku iesvīst un pārsteidz ar to cik garš tas beigās izvēršas, nez kā tas nāk ka vakar pa tumsu braucot augšā ceļš likās īsāks? Nobraucot lejā tiekam uz asfelta, kas līkločiem ved mūs pa ieleju līdz sasniedzam nākamo HES kurš atšķirībā no iepriekšājā ir pilnīgā darba kārtībā, tikai pie ūdens tikt nekur neizdodas, jo krasti ir stāvi, augsti un klinšāini. Ceļš mūs ved gar ūdenstilpnes malu arvien augstāk un augstāk, vistuvāk ūdenim bijām momentā, kad stāvējām uz dambja. Sasniedzot ūdenskrātuves sākumu ceļš kļūst arvien mazāks, asfalts izbeidzas, var redzēt ka tas te ir bijis, bet vairs nav aktuāls un netiek atjaunots. Toties viss kas ir ap ceļu kļūst arvien interesantāks, vienu brīdi braucam pa taku starp klintīm, tad izbraucam caur dabīgi izveidojušos arku, vēlāk ceļam labajā pusē paliek stāvā klints siena, bet kreisajā pusē vairāk kā 20m dziļa upes izgrauzta aiza. Te mēs piestājam un provējam nolīst lejā, tas izdodas daļēji, pilnībā nolaisties bez alpīnisma inventāra no šejienes nav iespējams. A gribējās, jo lejā ūdenskritums izveidojis perfektu peldbaseinu.

Ūdenš ņemšanas vieta ceļa malā, aiza

content4-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0912.jpg

content4-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0920.jpg

content4-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0922.jpg

Vēl kādu brīdi braucam pa mazo celiņu un tad jau izbraucam uz lielāka asfalta. Nākamā pieturvieta Lāču alas (Peştera Urşilor). Iebraucot ciematā kura teritorijā atrodas alas uzreiz redzams, ka šeit apgrozās tūristi, uz centrālās ielas ir iespējams nopirkt dajebko.. Smile Pirkt neko negrasāmies tāpēc minam tik uz priekšu līdz sasniedzam stāvvietu pie Lāču alas. Tur mums uzreiz pienāk onka un liek saprast, ka te pa velti nekas nebūs. Kad samaksājam viņam prasītās 5naudiņas viņš mums laipni skaidro, ka varam visas mantas atstāt uz močoem, viņš te esot: "CAPITAN" un mūsu mantas tikšot godam pieskatītas. Baigi jau neuzticamies, bet līdz jau ar neko diži nepaņemsi.. Paņemam svarīgākās lietas un kāpjam uz augšu. Cik bija jāmaksā par alas apmeklējumu vairāk neatceros. Bijām piemirsuši, ka alā nebūs pārāk silts, un nepaņēmām neko uzvelkamu. Ekskursijas notiek ik pa 20min, drusku jāpagaida un mūs jau laiž iekšā. Tiešām auksts, bet nu ceram, ka nebūs ilgi. Uzreiz gar ejas abām malām redzami lāču kauli, tālāk kaulu vairs praktiski nav sākas zāle ar dažāda lieluma un izmēra stalaktītiem, vai kā viņus tur sauc. Īsumā ļoti garlaicīgi, mani šitais nepiedur necik un Aivi tāpat. Vienīgā tiešām saistošā lieta bija pilna izmēra Lāča sketets tālākajā alas galā. Tiešām milzīgs, tajos laikos kalnu lāči esot bijuši aptuveni 2x lielāki, kā mūsdienu lāči, skelets šo fakt uneapšaubāmi apstiprina. Pēc zinātnieku domām alas ieeja aizbrukusi un šeit palikuši iesprostoti vairāk kā 150 lāču. Nav skaidrs kāpēc tik daudz lāču šeit sapulcējušies, iespējams ala ir bijusi patvērums no kādas dabas katastrofas. Tā nu ekskursija cauri un brienam lejā pie močiem, kā jau mums likās mūsu CAPITANS jau sen nozvīdis un izskatās, ka močus sargā vairs tikai pāri pārvilktie pārvalki. Tomēr viss ir vietās, laikam te drošības ziņā viss sakārtots.

Ala

content4-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0952.jpg

content4-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0942.jpg

content4-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0947.jpg

Pēc alas apskates dodamies tālāk uz nākamo apskates objektu - Peştera Scărişoara, tā ir ala, kurā no ļoti tālas pagātnes saglabājies ledājs. Pa ceļam uz turieni piestājam ceļmalas krogā, lai beidzot paēstu pirmās normālās pusdienas šī ceļojuma laikā. Saimniece nesaprot nevienu no mums zināmajām svešvalodām, tāpēc lai tiktu pie ēdiena nākas improvizēt. Lai paskaidrotu, ka gribam cūkgaļu mums nākas rukšķēt, bet galu galā visu ko vēlamies esam dabūjuši un gardu muti ēdam pusdienas. Te pie mums pienāk čigāns un prasa smēķi, ko Ahims arī labprāt iedod, no tā brīž līdz momentam kad ar slotu rokās no kafeinīcas iznāca saimniece, čigāns mums bija labākais draugs, pēc tam gan viņš klausīja saimnieces mājieniem un steidzās prom. Jau pirms ēšanas izpētījām kartē, ka no šīs vietas līdz ledājam nevajadzētu būt vairāk par 40km, labi paēduši sapildam bākas un dodamies ceļā. Pēc neilga laika nonākam vietā, no kuras lielais ceļš jāpamet un jādodas pa mazu celiņu kalnā uz alu. Pabraucam kādu gabalu pa kaut ko grants segumam līdzīgu un OPĀ tālāk uzliets pilnīgi jauns asfalts. Kāpumi gan te tādi, ka pamatā nākas ar pirmo zāģēt, pa retam tik var iekabināt otrajā. Sasniedzam alu un secinam ka cilvēku te takā biezs, močus tā īsti nav kur atstāt un pēc lāču alas apmeklējuma ar alām vairs ielaisties negribas. Droši vien muļķīgs lēmums, bet nolemjam uz alu neiet un turpināt baudīt braukšanu pa Rumānijas kalnu celiņu. Kartē šī jaunā ceļa nav, mēs pieņemam, ja jau tas ir jauns tad kaut kur tam galu galā mūs ir jāizved. Visapkārt valda pilnīgs kalnu miers, ik pēc laiciņa pa kādai vientuļai mājelei, tad atkal mazs ciematiņš, bet kas pārsteidz visvairāk, vissas pļavas ir nopļautas. Lai cik augstu un kādā slīpumā tās būtu viss ir perfekti nopļauts un siens salikts tādos kā zārdos. Sākam meklēt naktsmājas, jo līdz tumsai gribam uzmest aci Ahima motocikla priekšējai dakšai, kura ukrainā sāka sulot. Vietu atrodam visai drīz netālu no ceļa starp diviem strautiem. Nodzenamies lejā kur ir tieši tik plašs lai uzceltu telti un sākam iekārtoties. Šodien esam starp kokiem un beidzot varam uzinstalēt arī Ahima līdzpaņemto šūpuļtīklu. Paralēli ceļam telti un ķidājam Ahima moci, galvenais, ko vēlamies noskaidrot ir tas vai priekšējais blīvslēgs nav atskrūvējies. Izrādās, ka viss ir savās vietās, vienkārši saļņiks netur. Tur mums cita varianta nav kā daliet eļļu dakšā un turpmāk šo problēmu ignorēt. Es dodos mazgāt sevi un drēbes uz iepriekš noskatītu bedri strautā, Aivis kautkur klīst riņķī un fotogrāfē.

Kemps, remonts

content4-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0964.jpg

content4-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0969.jpg

content4-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0972.jpg

Pēc mazgāšanās īsti vietā būtu kārtīgas vakariņas, pie tā arī tuvākajā brīdī strādājam. Aivis sakurina ugunskuru un mēs sākam vārīt ukrāinā pirktos makaronus, kuriem klāt īsti pa tūristu gaumei šovakar paredzēta tušonka. Un viss jau būtu ok, ja vien Ukrainas bodē prasītās tušonkas vietā man nebūtu iedota pastēte.. GrinGrin Nu a kam tagad viegli, būs no rīta ko uz maizes smērēt, a makaroni jāēd pa pliko. Jāatdzīst, ka makaroni bez piedevām diži labi negaršo, bet mūsu situācijā aizgāja tātikai! Vēl kādu brīdi ķirinos šūpuļtīklā un vāru Aivim makaronus kamēr šis perās pa starutu. Pa aliņam un laiks doties pie miera Rīt maucam uz Transvagaras pāreju!

Tā top vakariņas

content4-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0986.jpg

content4-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0989.jpg

content4-foto.inbox.lv/albums/r/retroturists/Rumanija_2013/IMG-0992.jpg

  • Skatījumi: 10772   |  
  • turists   |  
  • 13.Nov 09:17   |  
  • 34
    0
Pievienot komentāru


Rakstu kategorijas.

4

Vēsture.

Vēsturiska informācija , kas saistīta ar seno tehniku.
2

Tehniskas lietas.

Raksti par tehniskām lietām
1

Juridiskas lietas.

Raksti par juridiskām lietām
7

Pasākumi.

Dažādi pasākumi, ceļojumi, notikumi un piedzīvojumi.
1

Restaurācijas projekti.

Senas tehnikas atjaunošas projekti
4

Aktuāla informācija.

Aktuāla infromācija senās tehnikas īpašniekam, kas neietilpst citur.