Aizmirsi paroli?

Raksti | Pasākumi |

Rumānija

Rumānija



Laiks kārtējam braucienam. Garāžā stāv normāls japāņu enduro, bet tarakāni galvā saka, ka vajag piedzīvojumu un jābrauc ar ižiem.
Apbruņojušies ar ķiplokiem, sudraba lodēm, apses mietiem un “svēto” Bauskas alu, uzņemam kursu uz Rumāniju. Viss kā jau parasti, mocis tikko saskrūvēts, testēt nav laika, ceļš garš, instrumenti ir, alu var dabūt benzīntankā, tātad saremontēsim pa ceļam.
Iedzeram pa kausam viltotā alus un laižam ceļā. Šoreiz diemžēl saīsinātā sastāvā, tikai divatā.
Klasiskā apstāšanās vieta, vecais Jūrkalnes ceļš. Jānopēta vai kaut kas jau nekrīt nost. Blakus piebrauc iespaidīgs kemperis, pilnpiedziņas Austriešu armijas smagais, kam būdā ierīkota dzīvojamā platība. Papļāpājam ar īpašnieku, vācietis izceļojies brauc atpakaļ uz mājām.

Jau kaut kur Polijas benzīntankā malkojam kafiju un izstaipām kājas. Pie mums pienāk kāds manāmi ieinteresēts vīrs. Izrādās arī retrotehnikas cienītājs no Ukrainas. Pēc brīža jau skatāmies bildes no viņa kolekcijas, kas ir diezgan iespaidīga. Iespaidīgs skaits Sarkanās Zvaigznes mopēdu, esot pilnībā kā no rūpnīcas, nelietoti. Sākti vākt jau stipri pasen. Tad vel dažādi padomijas motocikli un arī auto. Ukrainā vel joprojām varot dabūt mazlietotu, vai pat pilnībā nelietotu padomju mototehniku.
Bezgalīgā Polija tiek braukta pa tuvāko maršrutu. Kaut kur Polijas tajā galā, saulei rietot, sākam meklēt naktsmājas. Nobraucam no lielajiem ceļiem un meklējam kartē kādu ūdenstilpni.

Tikt pie ūdens nav nemaz tik vienkārši, visur sētas un privātīpašuma zīmes. Iebraucam kaut kādās ganībās ezera krastā. Mazliet tālāk vīri uz laipas makšķerē, ejam taujāt vai drīkst šeit uzsliet telti.
Te jau nākamās naktsmājas kaut kur Slovākijā. Kartē sazīmējam kā tikt pie upes. Kā jau liela daļa lielo upju, kas tek cauri pilsētām, ūdens ir pabriesmīgs, negribas pat kājas tur mazgāt, bet toties vieta skaista. Ik pa laikam tiltu pārbrauc vilciens.
Romantika! Mēness un sajūgs. Sākoties reljefam, arvien uskrītošāk liek par sevi manīt sajūgs. Slīd līdz nelabumam. Jau sāku lamāt no Krievijas pasūtītos „superdiskus” kuri ir daudz biezāki, bet līdz ar to tikai četri, kas ievērojami samazina darba virsmu. Problēma maza, ātri iekrāmējam rezerves oriģinālos tekstolīta diskus.
Kaut kur Slovākijā vel friči ar sarkanajiem sitas.
Bezgalīgie saulespuķu lauki. Stāvot uz Ungārijas-Rumānijas robežas no būdiņām iznāk divi ungāru robežsargi un smaidot rāda uz manu moci, „IŠ”, tatad arī tajā galā ir zināma tāda tehnika.

Vēlāk, protams, izrādās, ka sajūga diski nav pie vainas, jo ar tekstolīta diskiem pabraukt vispār nav iespējams, lai kā arī pievilktu atsperes. Tātad pie vainas eļļa. Iekšā ir Repsol Moto Transoil, kas otrā mocī nekādu slīdēšanu neizraisīja, līdz ar to, tika atzīts par labu esam. Tuvākajā benzīntankā eļļa tiek izlieta tukšā pudelē un motorā ieliets ATF, problēma pazuda uz neatgriešanos.
Meklējot naktsmājas pēkšņi ceļa malā uzrodas plūme, kurai garām nav iespējams pabraukt. Atturēties nav iespējams, tukšā dūšā sarijamies plūmes par ko mūsu vēderi nav stāvā sajūsmā.
Iekārtojamies skaistā vietā pie upes. Jāpamalko „svētais ūdens„ pret vampīriem un lāčiem.
Tuvojamies pirmajam no trim galvenajiem apskates punktiem, Transfagarasan kalnu pārejai.
Spriežot pēc satiksmes braucam pret spalvu, jo lielākā daļa motobraucēju brauc mums pretī. Mēs braucam augšā pa stāvo pusi un lejā pa lēzeno.
Ik pa gabalam izvietotas šādas pārsedzes, acīm redzot, lai pasargātu no nogruvumiem.
Elpu aizraujošā ieleja ir sasniegta.
Braucot lejup strauji piezogas krēsla, ir jāmeklē kempinga vieta. Lejā, visā garumā skalojas ūdens, bet dēļ stāvās kraujas tam nav iespējams piekļūt. Atrodam piemērotu kabatu ceļa malā un ceļam teltis. Ir kur sakurt ugunskuru, vairāk mums nekas nav vajadzīgs.
Tuneļi ir jautra padarīšana bez normāliem uguņiem. Redzēt nevar neko, zem riteņiem pa tuneli tek ūdens, vienīgais orientieris ir reti izvietotas, blāvas lampas tuneļa griestos.
Ceļā uz Transalpina kalnu pāreju sākam meklēt nomaļākus kalnu ceļus lai izbaudītu īsto Rumānijas smeķi.
Pierodot pie asajiem serpentīniem mocis tiek guldīts arvien drošāk, kā rezultātā atsevišķas moča daļas sāk radīt dzirksteles saskarē ar asfaltu.
Ļoti iekrita acīs, ka visi cilvēki gados ir ļoti eleganti ģērbti. Pat ja tiek vests siens vai malka, vīri zirga pajūgā sēž hūtēs, baltos kreklos un austās vestēs. Kundzes ir krāsainos tautiskiem ornamentiem rotātos apģērbos. Mazie ciematiņi ir ļoti skaisti, visām mājām ir sarkanie dakstiņu jumti un lai arī cik veca neizskatītos māja viss izskatās nopļauts un sakopts.
Griežam nost no lielajiem ceļiem un braucam pa maziem, nomaļiem zemes celiņiem. Paliek arvien karstāks. Ceļa stāvākās nogāzes sastāv no palieliem kustīgiem akmeņiem, pa kuriem mocis valdās diezgan smagi.
Braukšana kļūst stipri interesanta, var apskatīt nomaļākas kalnu sādžas un izvingroties pa līkumainajiem kalnu celiņiem. Atšķirībā no mūsu suņiem, kuriem visi divriteņu braucamie obligāti ir jāpavada nikni rejot un šņakstinot zobus gar kājām, vietējie pārsvarā ir pilnīgi miera mikas un nepagrūtina sevi ar pakaļdzīšanos. Svelme palielinās un kādā līkumā saprotam, ka motori ir uzvārījušies un sajūga vairs nav, jāstājas atdzesēties. No blakus esošās mājas iznāk smaidīgs vīrs brīnīdamies kas te notiek. Papļāpājām, ne vārda viens otru nesapratām, sasveicinājāmies un laidām tālāk.
Sākam ceļu uz Transalpina pāreju. Piestājam izlocīt kājas. Sākam pļāpāt ar kādu vietējo tirgoni, kas ir ieinteresēts no kurienes mēs esam. Pēc īsas sarunas dažādās valodās tiek izsaukta tirgoņa meita, kas saprot angliski un ļauj novadīt sarunu līdz galam.
Līdzīgi kā Transfagarasan augšā paliek strauji aukstāks. Viss momentā pārklājas ar kondensātu.
Pašā augšā iebraucam necaurredzamā mākonī. Augstums kaut kur ap 2,1 KM, skaidrā laikā skats droši vien būtu pasakains, bet arī biezā migla piedod sirreālu sajūtu.
Otrpus kalnam paveras burvīgs skats uz nelielu pilsētu. Nolemjam, ka tepat jāmeklē vieta kempingam.
Pabraukuši nelielu gabalu raujam nost no ceļa un braucam gleznainā pļavā meklēt vietu teltīm.
Skats pa guļamistabas logu vienkārši lielisks. Kaut kur tālumā pa pļavu vietējie kaut ko cītīgi lasa. Izradās, ka uz mazajiem pudurīšiem aug mellenes.
No rīta startējot izrādās, ka esmu iebraucis pļavā ar pēdējām pilēm benzīna. Iepriekšējā dienā palaidām garām kartē esošo benzīntanku, bet līdz nakamajam vel netikām. Stāvot slīpumā pat nepietiek lai uzpludinātu. Ritvaram bākā arī pēdējā šļuka tādēl nolemjam, ka viņš brauc uz tuvāko ciemu uzpildīties. Garlaikojoties, tomēr izdodas piedarināt moci un izbraukt līdz ceļam, kur rosās tirgotāji. Joka pēc noeju gar būdām uzjautāt vai nav kāda šļuka benzīna ko notirgot. Pēc brīža piebrauc kāds vietējais un jautā vai nav vajadzīga palīdzība. Sākam pļāpāt, ka te pat netālu notiek kaut kāds grandiozs rokfestivāls un vai mēs gadījumā nebraucam uz to.

Mūsu nākamais mērķis ir Pasul Vulcan kalnu pāreja, kas ir kārtīga grantene, tieši tas kas mums vajadzīgs. Tuvojoties, jau pa gabalu redzam, ka virs kalna ir zibeņojošs negais, braucam tuvāk un domājam ko darīt.
Esam pamatīgi iesvīduši un ļoti gribas atveldzēties. Atrodam kalnu upi kur nopeldēties. Straume pamatīga, Ritvara čība tiek aizrauta nebūtībā.
Pēc brīža sākas pamatīga lietusgāze. Izrādās, ka XXL izmēra motocikla pārvalks ir ļoti praktiska lieta, jo zem tā pat pietiek vietas izlaist krēslu un ērti nogaidīt līdz mitēsies lietus.
Vērojot kalnu šķiet, ka negaiss virzās prom. Nolemjam braukt augšā. Vel joprojām līst un pretī pa akmeņaino ceļu tek udens straumes. Pēc kāda laika parādās liela zīme ar ķieģeli, kas vēsta par kaut kādiem remontdarbiem. Nolemjam braukt vien tālāk.
Izrādās pāri kalniem tiek rakts milzīgs cauruļvads.

Ar lieliem, kustīgiem un slapjiem akmeņeim klātie kāpumi rada daudz interesantu mirkļu. Vienā no stāvajiem līkumiem, kad motocikls ar mežonīgu rēcienu, slidinot sajūgu kanpi velk augšā pēkšņi pretī izbrauc auto ar ceļu strādniekiem. Saprotot, ka nomest gaitu nedrīkst, jo pēc tam uzbraukt kāpumā būs nereāli, tiek nolemts gāzt augšup pa vel briesmīgāku ceļa malu. Ceļinieki vērojot manus manevrus bija pārsmējušies līdz asarām.
Augšā atrodam piemiņas vietu rumāņu karavadoņiem.

Turpat otrpus kalnam paveras fantastisks skats. Nolemjam, ka bieži negadās uzsliet telti šādā vietā un nolemjam palikt tepat. Nobraucam no ceļa un nobāzējamies daudz maz līdzenā vietā. Braucot pa pļavu sanāk ar priekšējo riteni trāpīt bedrē un otra bedre saprotams, ka ir tiešu tur, kur man jāatbalstās, lai saglabātu līdzsvaru. Tā nu sanāca uzmest graciozu kūleni, kas pamatīgi uzlaboja garastāvokli Ritvaram.
Sākam taisīt vakariņas. Pēkšņi uzrodas divi ganu suņi un sāk uz mums riet. Pēc brīža ir jau septiņi suņi, kas nostājušies mums apkārt sparīgi rej. Uz mirkli jau palika neomulīgi, tomēr dukši izskatījās tīri draudzīgi un vienkārši grib kaut ko nobičot no muļķa tūristiem. Pēc laiciņa, saprotot, ka uz mums nav vērts tērēt savu rejamo, lielākā daļa aizskrēja pie ielejā esošā ganāmpulka. Divi atlikušie pavadīja ar musm visu vakaru un tika pacienāti ar konserviem.

Pilnai laimei daudz nevajag. Kalni, pareiza kopānija un kāds atspirdzinošs dzēriens var padarīt vakaru perfektu.
Miers un klusums.
Varētu arī nekur nebraukt un pazvilnēt vērojot skatus.

Mūsu ceļš sāk griezties mājup. Otra kalna puse izrādās nesen noasfaltēta.
Ungārijā griežam nost no ceļa un iebraucam nelielā ciematā. Kartē atrodam ceļu kā tikt līdz upei. Atrodam labu vietu pie pašas upes un uzceļam teltis zem milzīga valriekstu koka. Vienīgā problēma ir izbadējušies odu bari. Nopeldamies un baudam vakaru.
Polijas Tatros sāk vilkties drūmi negaisa mākoņi. Vienu brīdi likās, ka izšmauksim negaisam cauri, tomēr ceļš pagriezās un iebraucām pamatīgā lietusgāzē. Redzamība paliek arvien sliktāka. No kalniem pāri ceļam gāžas udens straumes un priekšā sākas nesaprotams vairākus kilometrus garš korķis. Uzmanīgi pa malu velkam visiem garām. Lietus paliek vel stirprāks. Udens sāk sūkties pa visām vīlēm un arī mocis sāk uzvesties dīvaini. Gaitā motors rūc normāli, bet izspiežot sajūgu nekontrolēti aug apgriezieni. Ne līdz galam sapratu kas notiek, bet pie vainas bija udens. Tādā laikā ceļa malā neko jaukt negribas. Motors rūc un braucam tālāk.
Kaut kādā brīdi spogulī vair neredzu Ritvaru, nodomāju, ka atkal pūš degvielas filtru, kas pirms tam bija sācis dambēties. Nobraucu malā un gaidu. Pēc brīža piebrauc Ritvars ar skrandās saplēstu lietustērpu, saplēstiem cimdiem un cauru somu, tatad ir bijis randiņš ar asfaltu. Izrādās, ka priekšā izgriezusi mašīna un bremzējot pa udeni sabloķējusies priekša. Par laimi tikai sasitumi, braukt var. Kāmēr pētam kas ir cietis piebrauc kāds vietējais ar stilizētu armijas opozītu, ar visu ložmetēju uz blakusvāģa. Papļāpāt nesanāca jo ne krievu, ne angļu mēle polim nebija saprotama. Nopētījām viens otra braucamos un laidām tālāk.
Vel labu laiku braucot ir skaidrs, ka lietus nemitēsies. Esam izmirkuši līdz pēdējai vīlei un paliek stindzinoši auksts. Stājamies malā un booking.com rezervējam tuvāko naktsmītni. Vajag pārģērbties un sasildīties. No rīta jau spīd saule un var doties tālāk. Problēmas ar apgriezieniem nav pazudušas. Pārbaudam vai motors kaut kur nesūc gaisu, bet vaina nav atrodama. Kārtīgi atvelkot pa ceļu problēma pazūd.
Mazliet pietrūka, tur pat tālāk aiz kokiem ir benzīntanks.

Vienā no benzīntankiem satiekam poļu motociklistu bariņu, kuri arī brauc mājās no Rumānijas. Sākām pļāpāt, beigās vesela delegācija sanāca novērtēt mūsu tehniku brīnoties kā ižs tik tālu ticis.
Kaut kur pie Suvalkiem jau sāk krēslot. Izpētam karti un griežam nost uz neliela vietējā ceļiņa. Apkārt tikai koki un ganības. Nogriežam no ceļa un tupat netālu iekārtojamies mežā ielokā prom no ceļa.
Palicis pēdējais vilciens līdz mājām. Saprotot, ka nav nekā garlaicīgāka kā visu dienu braukt pa bāni, nogriežam Mažeiķu virzienā un turpinam ceļu pa maziem vietējiem ceļiem. Braukšana uzreiz paliek daudz baudāmāka. Pēkši kādā leišu ciemā ieraugām pazīstamu uzrakstu. Esam Ventas augštecē. Šeit jau esam bijuši 2017 gadā, kad meklējām Ventas izteku.
Esam galā. Piestājam pie Zlēku pagrieziena, kur mūsu ceļi šķiras, Ritvars dodas uz Venspili, es uz Ugāli. Kopā nobraukti 5000km.

Nekādu netīrību un pagrimumu neredzējām pat nomaļos kalnu ciemos. Tāda sajūta, ka lielākās miskastes tur rodas no tūristiem un tālbraucējiem, kas stājas ceļa malā. Ceļi Rumānijā ir ļoti labi, itsevišķi iespaidīga ir Transilvānijas maģistrāle. Ja kaut kur ir švakāki reģionālie ceļi tad viņus jau remontē vai pilnībā atjauno. Izskatā, ka Rumānijas ekonomika strauji aug. Cilvēki ir laipni un smaidīgi, pat aitu gans kalnos noņems hūti lai sasveicinātos.

  • Skatījumi: 1888   |  
  • Indriksons   |  
  • 11.Jan 00:18   |  
  • 21
    0
17.Jan 10:55
Džeki, superīgs ceļojums jums bijis, lielisks apraksts un bildes! Piedodiet par nevīžību, ja rakstā jau minēts, cik dienās nobraucāt maršrutu?
22.Jan 12:48
Cepurnost par apņēmību!
27.Mar 14:28
Citēt iezīmēto   |   Labot   |   Dzēst   |   81.198.199.174
Jūs jau saprotat, ka Jums tur būs jābrauc velreiz, jo es ar tur gribu izgāzt kopā ar Jums...
Pievienot komentāru


Rakstu kategorijas.

4

Vēsture.

Vēsturiska informācija , kas saistīta ar seno tehniku.
2

Tehniskas lietas.

Raksti par tehniskām lietām
1

Juridiskas lietas.

Raksti par juridiskām lietām
8

Pasākumi.

Dažādi pasākumi, ceļojumi, notikumi un piedzīvojumi.
1

Restaurācijas projekti.

Senas tehnikas atjaunošas projekti
4

Aktuāla informācija.

Aktuāla infromācija senās tehnikas īpašniekam, kas neietilpst citur.

Pēdējie komentāri pie rakstiem