Ceļojums! Piecās dienās apkārt Latvijai

Veiksmīgi ir noslēdzies piecas dienas ilgais, 1600km garais brauciens pa Latvijas robežas kontūru ar vecajām Jawiņām. Ceļojuma galvenais mērķis bija apceļot Latviju maksimāli tuvu robežlīnijai, apskatīt tematiski atbilstošas vietas un piedzīvot visu pārējo krāšņo, kas tika piedzīvots.

Ekskursijā piedalījāmies mēs četri – es Edgars ar Jawa360 1965.g., Mārtiņš (bizits) ar Jawa634 1975.g., Mārcis (tūrists) ar Jawa360 1964.g. un līdzbraucēja Līva.



Jau īsu brīdi pēc pasākuma Kurzemes rallijs_Retrotūrists2010 veiksmīga noslēguma vienojāmies, ka brauksim piecas dienas. Pēc tam jau laicīgi tika izvēlēts datums un visiem uz to laiku paņemts atvaļinājums. Dienas grafiks iesākumā tika sastādīts tā, lai katru dienu 7 stundas tiktu atvēlētas paredzētā dienas maršruta izbraukšanai un papildus 3 stundas – apskates vietu apmeklējumiem, pusdienām un, protams, motociklu remontdarbiem Lieki sacīt, ka jau pašā sākumā ceļojuma plāns sāka iet savu gaitu

Pirmā diena
Ugāle-Ventspils-Jūrkalne-Liepāja-Bārta-Priekule-Auce-Tērvete, 380km



Starta vieta, kā jau ierasts, bija Ugāle. Naktī šausssmīgi pūta vējš un gāza lietus kā no spaiņiem. Bet mēs tam bijām sagatavojušies. Gulēju un domāju – vai tiešām tagad tādas būs visas dienas, kad svarīgākais apģērba gabals būs pončo? Taču no rīta, kad modāmies, lietus jau bija mitējies, tāpēc, paēduši brokastis lecām zirgos un braucām tankoties.
Rīts bija drēgns, taču silts. Sajūtas arī tādas ļoti interesantas – tas satraukums un neziņa radīja tādu pacilātu noskaņojumu un vēlmi sperties pretī nezināmajam.
Pirmajā dienā mums caur Ventspili, Liepāju, Priekuli un Auci bija jānorullē līdz Tērvetei, kas bija kādi 380 kilometri. Likās tīri normāls gabals, aizbrauksim mierīgi, jo mocīši taču tika pārskrūvēti, sagatavoti un iebraukti pirms tam. Nekādu defektu, mans arī gāja kā bitīte. Tāpēc pirmā pietura bija negaidīta un kā pārsteigums gan man pašam, gan pārējiem biedriem.



Pat netikām līdz Ventspilij, kad pie Popes, kas ir 5km pirms Ventspils, manai Jawai sāka klepot motors un krist apgriezieni. Vairāk par 40km/h mocis negāja, tāpēc nedaudz izbrīnīti stājāmies vietējā benzīntankā un sākām domāt, kas par lietu. Pārbaudot karburatoru un izpucējot kontaktus gandrīz varēja sākt braukt – motors pukstēja, bet likās – jāmēģina. Bet problēma nebija tā vienīgā, jo testējot moci turpat tanka teritorijā tam izģērbās ķēdes savienotājposms. Kā zinādams, pirms ceļojuma noņēmu ķēdes sargu pavisam, gadījumā, ja kas tāds notiek gaitā pa šoseju. Taču muļķīgā kārtā līdzi nebija paņēmies neviens posms rezervei, laigan runāts par to tika daudz. Panikā nekritām, jo čoms no Ventspils tirdziņa mums atveda piecus tādus savienotājposmus Ķēde tika sarihtēta, nospriegota, eļļainās rokas izsmērētas pa viskautkurieni un varējām turpināt ceļu. Zaudējuši bijām 1.5 stundu.
Motors tik un tā negāja, kā gribētos – klepoja un spļaudījās, taču es uzstājīgi devu ručkā, jo ļoti... ļoti gribējās braukt, un tik tāls ceļš vēl priekšā. Cerēju, ka pamodīsies pats no sevis un aizies kā pulkstenis. Tomēr tas nenotika Iebraukuši Statoilā, Ventspilī izpūtām karburatoru ar riepu pumpējamo aparātu, nomainījām sveces un spērām atkal klāt. Motors rūc, Mārcis griež gāzes ručku un uzmanīgi klausās, es jautājoši uz viņu skatos – viņš noliedzoši māj ar galvu, bet neko nesaka. Kaut kas nav. Mārtiņš ar Līvu tikmēr izmanto iespēju uzkost Statoila junkfood, taču abi arī ir nedaudz noraizējušies un samulsuši par ne visai daudzsološo rītu. Kā zināms, ir nobraukta mazāk kā desmitā daļa no dienas maršruta un no piecām dienām šis ir tikai pirmās dienas rīts



„Jābrauc, jāskatās”: saka Mārcis un dodamies ceļā. Mocis velk, ātrumu tur, motors klepo, bet iet. Gāja tiktāl, ka PAT izveda mūs ārā no Ventspils un atkal sāka ģībt. Tajā brīdī drēgno rītu jau bija nomainījis traks karstums un saule, bija jāģērbjas nost uzreiz kā apstājies. Nebija aršana, tīrījām kontaktus, mēģinājām tā un šitā, līdz piestiķēja vienu no kondensatoriem citādi un sāka skanēt cerīgāk. Ar Mārtiņu jau bijām sākuši štukot, ka jāliek mocim mieru, kaut kur jāliek vārtrūmē, jāsēžas uz Mārča Jawas aizmugurē un jābrauc ar diviem močiem.
Mārcis, kurš ir speciālists šajos jautājumos, tikmēr ķimerējās gar kontaktiem ap ģeneratoru, tad uzsēdās uz moča, piespēra un pazuda Liepājas virzienā, pēc tam strauji aizlidoja garām atpakaļ Ventspils virzienā. Mēs ar Mārtiņu smaidījām – iet Braucam.
Spīdēja saule, ceļavējš bija labs un noripojām līdz Jūrkalnei, kur piestājām atpūsties ēnā. Tā iestrādājās grafiks – atpūta ik pēc ~30...40km. Pa ceļam aiz Pāvilostas braucām pa šoseju, es braucu pa vidu, Mārtiņš pa priekšu, Mārcis nopakaļ – gadījumā, ja man atkal mocim kas atgadās. Atgadījās arī. Burtiski vienā sekundē pakaļējā riepā nolaidās gaiss un sāku peldēt. Stājamies nost, skatamies, kas ir. Mārtiņš spogulī ieskatījies novēloti, tāpēc aizbrauc palielu gabalu uz priekšu. Sirdī prieks, ka tā ir tikai kamera, galvenais, ka motors iet. Nav ko daudz domāt, ņemam ārā riepu un mainām. Diezko viegli darbiņš uz priekšu neiet, jo miza ir veca, cieta un pretīga.



Ar Mārci darbojamies iesvīduši, tikmēr Mārtiņš ar Līvu pie paša asfalta ceļmalā saguļās un aizmieg tā, ka pamodināt izdodas tikai iemetot ar izolācijas lentu Nākas konstatēt bēdīgu faktu – jaunā, pirms dienas ieliktā, Ķīnā ražotā kamera ir izdilusi no iekšpuses. Notinām diska iekšpusi ar izolācijas lentu, lai likvidētu asās malas un liekam rezerves kameru, kas, kā izrādās, ir no priekšējās riepas paņēmusies, un ventīlis neiet līdz galam ārā. Neko darīt, saskrūvējamies un braucam, kā būs, būs.
Līdz Liepājai tikām bez bēdu, noēdāmies kā negudri Hesburgerā. Pulkstens bija pieci vakarā. Izbraucām astoņos no rīta. Pilniem vēderiem sēdējām un spriedām, ka nav diez ko reāli tikt līdz Tērvetei ar šādu gaitu, un maršruts vēl tikai pusē. Bet tas palika ideju līmenī, jo pateikšu priekšā, ka tomēr tikām gan
Pirms Nīcas apmeklējām Rogu ģimenes retro motociklu kolekciju, kur bija pilna lopu kūts pārbūvēta par muzeju, pilna ar Padomju un citādu laiku motocikliem, tērpiem, karogiem, pildspalvām un citiem brīnumiem. Mocīši gan nebija restaurēti, tikai nedaudz uzpucēti. Pie reizes arī atpūtāmies, aprunājāmies ar saimnieku, uzprasījām ceļu stāvokli un devāmies ceļā. Bija sajūta, ka baigo gabalu jau esam nobraukuši, nereāli tālu. Bet nezinājām, ka priekšā vēl vesels gaisa gabals ko braukt, no kura vismaz 60km ir grants ceļi, ko braukt pa tumsu un miglu.



Netālu no Bārtas Mārtiņa Jawai sāka beigties jauda un krist apgriezieni, eļļa ārā, melna svītra pa ceļu. Skrūve nav apakšā, jāieskrūvē. Atkal tā pati aina – Mārcis izbrauc līkumu un pēc brīža stāv blakus mocim, griež ručku un uzmanīgi klausās motorā, pēc tam ar eļļas svītru uz asfalta aizbrauc testēt moci. Atbrauc, secina, stobrs neiet, jātīra kontakti. Kamēr tas tiek darīts, es atpūšos un vēroju skaisto skatu pār pļavu un saulrietu. Pasakaini. Ar Līvu apspriežam, vai tik nevajadzēs jau šeit, labības laukā, mums taisīt nometni, jo paliek tumšs un pa tumsu taču „nebija paredzēts” braukt. Un kā vēl bija Kontakti tīri, mocis iet, eļļa uzlieta, ko stāvam, laižam.





Norunājām iepriekš, ka Priekulē tankojamies. Man benzīns beidzās pārsimts metrus pirms uzpildes stacijas, bet par cik ceļš līdz tankam, ko varēja redzēt jau pa gabalu, veda no kalna, ar kājām piepalīdzot aizripoju līdz pašam tankam, kur jau gaidīja smaidīgs onka-pārdevējs, kurš priecājās par tādu skatu, ko pēdējo reizi redzēja kaut kad jaunībā. Atkal tankojamies, izrunājamies par ceļu stāvokli un dodamies tālāk. Mārcis, ieraugot, ka Priekluē ir saviesīgi svētki un daudz cilvēku, piedāvā palikt un tusēties, taču ātri vien no pārējiem saņem atteikumu un dodamies uz vietējo veikalu, lai iepirktu vakaram katrs pa roltonam, rupjmaizes doniņai un aliņam pirms miega.
Gaisma strauji pazūd, iestājas tumsa, apkārt meži, lauki un vieni vienīgi grants ceļi. Pa ceļam visu laiku te iebraucam, te izbraucam no pierobežas zonas. Zilās zīmes nepārtraukti brīdina, ka esam pie robežas. Drīz tā braucot secinām, ka esam ne tur iegriezuši jo tālāk ceļš ved Lietuvā. Griežam riņķī un pa miglaino, tumšo laiku braucam atpakaļ. Ķiverei stikls aizsvīdis, braucu bez, tikai ar brillēm. Tikmēr domās neapskaužu Mārci, kuram ir tikai saulesbrilles un nekas vairāk. Putekļi nāca gan mutē, gan acīs, gan ausīs. Toties bija patīkami dzestrs



Neskatoties uz jau nepārprotami manāmo nogurumu, piestājot smejam un priecājamies par aizejošo dienu, saulrietu, smaržām un jautrajiem piedzīvotajiem notikumiem. Garastāvoklis ir tik labs, ik pa laikam izvelkam karti, sazīmējam, kur atrodamies un dodamies tālāk. Gar laukiem braucot redzam, kā pļavās ar lieliem prožektoriem un oranžām bākugunīm dūšīgi strādā kombaini. Pienākusi jau pusnakts, bet dzīvība rit pilnā sparā visapkārt.
Cauri Ezerei, Aucei un Bēnei izbraucam bez bēdu. Tikai šur tur apstājamies atpūsties un pārliecināties, ka esam uz pareizā ceļa. Tērvetes tuvumu sajutu jau 40km pirms tās. Intensīvi sāku gaidīt atbraukšanas brīdi,jo, kas tas ir, viens mirklis, tā likās. Taču drīz uz grantīm mans mocis sāka atkal klepot un ālēties, šoreiz es par to negribēju neko i dzirdēt, devu ručkā un neklapēju ar ausi, zināju, ka vienalga kā, bet līdz galam tikšu, visi tiksim. Ar visu bezcerīgo sākumu tad vismaz vienas pilnas dienas plāns būtu īstenots.



Nonācām līdz zīmei „Tērvete 12”, gandrīz vai jāsmejas, cik niecīgs gabals ir palicis ko braukt, nekas, ka grants ceļš. Taču te maldījāmies mēs visi. Pēc tam, kad tikām galā, visi bijām vienisprātis – šis šķietami īsais gabals likās visgarākais . Grants bija irdena un pretīga un vēlme šodien tomēr izgulēties pēc ceļā pavadītām 15 stundām sitās cauri pa visām vīlēm. Iebraucot Tērvetē, nekādi nespēju noorientēties, kur atrodos, laigan biju bijis tur neskaitāmas reizes un dabas parka teritorijā bija nozīmēta nometnes vieta teltīm.
Nonākot nometnē, brīdi visi bijām klusāki nekā parasti. Katrs no sava moča pakoja ārā savas mantas un taisīja guļvietu. Kad viss bija gatavs, savārījām roltonus, dzērām Priekulē iepirktos, sakratītos aliņus skārdenēs, atkal plēsām jokus, smējāmies, klausījāmies mūziku no telefona un pēc brīža strauji pazudām teltīs gulēt. Diena bija pārpilna emocijām un piedzīvojumiem. Miegs bija ciets, laigan sākumā aizmigt bija grūti, likās ka tālumā dzirdu Jawas rūcam. Pajautāju biedriem, vai viņi ko nedzird, saņēmu atteikumu un atlūzu.


Otrā diena. 15.augusts
Tērvete-Eleja-Bauska-Bārbele-Nereta-Aknīste-Gārsene, 220km

Otrās dienas rītā pulksten septiņos Mārcis klusām izlavījās no telts, pienāca pie motocikla un nospieda signāla taures pogu. Es gan detaļās maz atceros, jo gulēju, bet teica, ka mana telts esot uzlekusi gaisā kopā ar mani. Miegs bija zudis momentā, jo mocis atradās blakus manai teltij. Aizpampuši un miegaini pārējie gulētāji līdām ārā no savām teltīm un šaurām, dūņainām acīm blenzām pretī dienai. Saule jau cepināja. Ārā bija patīkams laiks, priekšā pļava ar kadiķi vidū, ap kuru klīda zirgi un blenza mums virsū. Labs sākums labai dienai, idille. Mārcis paņēma sauju ledeņu un aizklīda pie zirgiem, padraudzēties. Mēs, pārējie pakojāmies. Es pārbaudīju kontaktus ap inducenēm un aizdomīgos vadus papildus noizolēju. Gāzes ručkas roka bija cieta kā cūkas āda, pēc vakardienas negribēja locīties un klausīt, taču ar laiku pamodās arī tā un viss bij ok.





Sākām gatavot brokastis - tomātus un roltonus. Atkal plēsām jokus un, smējāmies, devām viens otram pārgudrus padomus un domājām, kā tad nu šodien būs. Brangi paēduši ārkārtīgi sātīgo maltīti, taisījāmies uz ezeru, jo naktī atbraukuši pārsvīduši negribējām to vairs meklēt, jo nogurums bija ņēmis virsroku. Ezers – fantastika – tas sniedza patiesi īstenu baudījumu un deva mundru noskaņojumu līdz pat..Tērvetes uzpildes stacijai, kas atradās turpat netālu . Iekš Tērvetes DUS, kur atkal paspējām uzkarst un iesvīst, uzpildījāmies, piepumpējām riepas un laidām caur Eleju uz Bausku. Laiks bija nežēlīgi karsts.
Protams, ka grēks būtu neiebraukt Rundāles pilī, tāpēc to pagriezienu ņēmām ciet, vienīgi pa ceļam trāpījās retro muzejs un tas mūs nogrieza no Rundāles pils. Muzeja eksponāti bija augstā līmenī izpucēti un tādi, kas tiešām ir ļoti seni, spodri, prieks skatīties. Vērtība. Saimnieks arī lādzīgs onkulītis, dalījās iespaidos un bija priecīgs, ka ar jafeļiem ir ieradušies tūristi. Pilni iespaidiem izrunājāmies ar saimnieku, atvadījāmies un braucām tālāk uz Bausku. Rundāles pili apskatījām caur kokiem





Bauskā, iebraucot pirmajā krustojumā, Mārtiņš bremzēja, es neierakstījos situācijā un ar sānu dugu nonesu viņam oldskūlo koferi, uztaisīdams bukti un saraudams dažus esplanderus. Mārtiņš, ne vārda neteicis, sāka visu siet pa jaunu, sarihtēja koferi un braucām vien tālāk. Jutos vainīgs, bet neko jau nevarēju iebilst Karstums sāka kļūt nepanesams. Ieturējuši pusdienas Bauskas autoostā pa kādai kotletei un gulašam, uzpildījuši bākas un knapi tikuši vaļā no veca onkas, braucām uz Valli. Priekšā bija grants ceļu prērija. Četru joslu milzīgs grants ceļš bija ideālā stāvoklī, pa to varēja braukt droši. Ļoti „patika” pretī braucošā fūre, kas mierīgi nāca uz pilnu un neuzskatīja par vajadzīgu piebremzēt. Melns, bezcerīgi biezs putekļu mākonis ierija motociklu tā, ka bija jāstājas nost, kamēr kaut ko sāku atkal redzēt. Mēs par to tikai ierēcām, patika, ka motocikli sāk izskatīties arvien mežonīgāki, eļļaināki un putekļaināki, Latvijas vidiene tos sāka apskaut arvien vairāk. Nu manējam, piemēram, eļļa nāca pa līkumiem ārā un caur blīvēm dažuviet, kā arī priekšējie amortizatori sulojās uz nebēdu. Turpat arī lipa klāt smiltis un veidoja nezināmas izcelsmes mērcei līdzīgu veidolu
Tikuši līdz Vallei, pirmo reizi sastapāmies ar ceļu policijas ekipāžu, kuri ar lielu interesi...pabrauca mums garām... divreiz Un tas arī bija viss.. Laikam aizdomīgi viņiem likās mūsu bezkaunīgie skatieni, kas it kā aicina: „Nu davaj davaj, nāciet mūs pārbaudiet”. Protams, papīri mums bija kārtībā, visiem.





Līdz Neretai pa patīkamu raupjo asfaltu braucām nonstopā un piestājām pie baznīcas atvilkt elpu pilsētas centrā. Un cirks atkal varēja sākties.. Pa logu mūs vaktēja, no aiz stūriem skatījās un blenza. Vietējie iedzīvotāji ar interesi raudzījās, kas te ir ieradies. Taču ar vēl lielāku interesi drīz vien no aiz līkuma parādījās čalis ar atpogātu kreklu, šortos, bez ķiveres krustu šķērsu mums braukāja garām, te no vienas puses, te no citas. Pēc tam aizbrauca garām smēķēdams un pazuda skatienam, pēc tam atkal pa telefonu runādams. Vien šur tur vēl dzirdama palika astotās izpūtēju specifiskā skaņa. Lieki teikt, ka jawelei bija nestandarta krāsojums un radio antena aizmugurē





Drīz vien nonācām Gārsenē, kur plānots bija palikt Gārsenes pilī. Ārkārtīgi skaista vieta, pasakaina pils, ugunskura vieta un pilnīga bohēma. Iepirkuši Aknīstē pārtiku un divas divlitru ciskas, kā pienākas, atpūtāmies uz nebēdu, smējāmies un ālējāmies. Gulējām aktu zālē sastiepjot matraču sēriju, tā lai vietas ir vairāk nekā pa daudz. Patīkami bija, ka atšķirībā no iepriekšējās dienas, kur galapunktā Tērvetē ieradāmies pulksten vienos naktī, šoreiz jau četros pēcpusdienā bijām klāt. Dienas maršruts bija vien 220km. Salīdzinot ar pirmās dienas 380km, tas šķita nekas.
Taču gulēt aizgājām laicīgi, jo zināms bija, ka nākošā diena arī būs sūra, 370km līdz Alūksnei un čupa ar nezināmas izcelsmes un kvalitātes grants ceļiem. Mārtiņam un Mārcim tas nebija pārāk liels apgrūtinājums, taču man, kam braukšanas pieredze ir stipri mazāka, grants ceļi prasīja papidus uzmanību un spēkus.





Trešā diena. 16.augusts
Gārsene-Subate-Krāslava-Dagda-Zilupe-Ludza-Viļaka-Balvi-Jaunanna, 370km

Sakravājām mantas, atvadījāmies no Gārsenes pils saimniekiem, nu varēja doties tālāk. Sākums bija daudzsološs, taču mocim atkal sāka klepot viens stobrs. Kāmēr varēja turēt ātrumu, es devu ručkā. Bet ātrums neļāvās turēties līdzi un nācās stāties nost. Tika nomainīts kondensators, iztīrīti kontakti un turpmāk aprakstā vairs nebūs rakstīts nekas, kas saistīts ar apstāšanos ceļa malā dēļ šādām tehniskām ķibelēm. Mocis gāja lieliski. Tas priecēja. Caur Daugavpils apvedceļu uz Krāslavu, no Krāslavas uz Dagdu un tā tālāk ceļavējš bija lielisks. Kalnainais apvidus, smaržas un Latgales noskaņas radīja patīkamu atmosfēru, „plezīrs” uz riteņiem. Tālu no mājām. Interesanti likās arī ciemu nosaukumi, kas cituviet Latvijā nav, piemēram, Pirdova, Zaļesje, Šuškova un citi. Visu laiku bija, kur piesiet acis un priecāties par skaistajām ainavām.



Posmā Ezernieki-Zilupe bija pamīšus asfalts-grants ik pēc 200 metriem – tas gan uzjautrināja, gan arī nedaudz kaitināja. Situācija atrisinājās, konstanti iestājoties putekļainam un līkumainam grants ceļam. Ak nē, samelojos, te bija jāstājas tomēr, un atkal man, jo atskrūvējās pakaļējais dubļu sargs un neturēja kājiņu. Kājiņas turētājam bija nolauzts valnītis, tāpēc tā kājiņa tur šeftējās pēc sirds patikas. Diezgan kaitinoši bija braukt, kad tā dauzās apakšā, tad nofiksējas, tad atkal nokrīt. Tā tika salabota gandrīz neapdedzinot rokas pert karsto izpūtēju



Ceļš no Zilupes uz Ludzu bija kvalitatīvs, līkumains un līdzīgs amerikāņu kalniņiem. Ludzā, vietējā restorānā „Kristīne” tika pieēsti kuņģi tā, ka sviedri tecēja un knapi varēja pakustēties. Turpat pa logu redzējām kā ļaudis iet garām un cītīgi apskata močus, redzējām arī nākamo policijas auto, kurš braucot blenza un uz ceļu neskatījās. Arī šoreiz ar to arī viss beidzās, kā aizbrauca, tā neatbrauca. To nevarētu teikt par pārējiem iedzīvotājiem, kas nāca un gāja, brauca un stājās, lai apskatītios – kas ta tie tādi te atbraukuši. Vispār visos miestos bija pa kādam ziņkāres vai alkohola vai gan gan pilnam skatienam un jautājumiem. Protams, arī visiem tik labi pazīstamajai frāzei: „Ehh,man arī tāds reiz jaunībā bija” Nu bija, tak bija, laižam tālāk. Zinājām, ka priekšā starp Ludzu un Viļaku ir 55km garš un sūrs grants ceļš, nekāds baigais prieks par to nebija, jo līdz Kārsavai vēl bija jātiek no Ludzas. Tikko paēduši neņēmāmies atpūsties, bet rāpāmies virsū un spērām klāt. Kārsavas stacijā papļāpājām ar pārdevēju par šo un to un šamējais deva ziņu, kas lika smaidīt visiem – uz Viļaku ir uztaisīts asfalts. Tā arī likās taisnība, jo arī čosis taču teica to pašu. Asfalts tiešām bija diezgan daudz un labs, vairāk kā puse tā ceļa, taču bija arī grants ar dažiem agresīviem autobraucējiem, un tā bija īstā grants – šķirda tik ļoti pretīga, ka, šķita, viens strīdīgs moments un būšu uz acīm. Ar pārsvarā trešo ātrumu kārpījāmies katrs kā nu mācējām. Šausmīgi gaidīju, kad šitais beigsies, nevarēju paredzēt, cik īsti kilometru jau ir nobraukts. Kilometru skaitītājs spidometrā diemžēl man nestrādāja. Skaidrs, ka ceļa posms noslēdzās ar skaistu asfaltu – īsu posmiņu līdz Viļakai, kur turpat pie baznīcas parkā sakritām uz soliņiem, lai dalītos iespaidos par izturēto pārbaudījumu. Trešās dienas galapunkts bija jau tepat, pēc 50 kilometriem.
Cauri Balviem braucām uz Jaunannu, kas ir 17km no Alūksnes, un visu šo ceļu bija sajūta, ka esam jau galā. Mocīši gāja bez bēdu. Braucu un nespēju nopriecāties, ka mans mocīts iet un iet un iet Tikuši līdz Jaunannai, iebraucām veikalā iepirkt kādu „atpūtas dzērienu”, kaut ko garšīgu saimniecei un braucām pie maniem radiem. Bija liels prieks par iespēju gulēt zem jumta, tikt pie silta ūdens, tējas, ēdiena un visādām citām ekstrām Nobaudījuši arī auksto Pededzes upes ūdeni, kur arī pieziepējām pludmali, atklājām vakaru, visi kopā ar vēl pulciņu jauniešu dzerot alu un ēdot kartupeļus ar speķi Kā gan citādi? Izgulēšanās bija fantastiska, rīts, kā ierasts, saulains un skaists - ārā dzied gaiļi, mocīši, siena šķūnī sadzīti, gaida, kad varēs braukt. Pa latvisko. Laiks gāja, kavēt nedrīkstēja, bija jādodas ceļā. Kā ierasts astoņos no rīta ar paunām apkrautie moči tika iedarbināti, rasa noslaucīta, atvadījāmies no saimniekiem un devāmies ceļā.






Ceturtā diena. 17.augusts
Jaunanna-Ape-Valga-Valka-Naukšēni-Rūjiena-Ainaži-Saulkrasti, 350km

Ceļš uz Alūksni, kā jau agrā rītā pienākas, bija dzestrs un patīkams. Tā kā nevienu lietus lāsi nebijām pa šīm dienām dabūjuši, neskatoties uz to, ka visur lija un gāza un spēra pa kokiem, pieļāvām iespēju, ka šodien arī mēs varētu atrauties, bet īpaši par to neiespringām. Un tā arī neatrāvāmies
Caur Alūksni izbraucām uz Api, tur apskatījām apkārtni, nofotografējāmies pie Igaunijas robežas un caur Igauniju aizbraucām līdz Valgai, kur nepaspējot apstāties, jau ar busu piebrauca igaunis un igauņiem raksturīgā krievu valodā Mārcim piedāvāja iegādāties blakusvāģi. Negaidot ne sekundi igaunis no Mārča saņēma skaidru „nē” un tad saruna pārgāja par „tāpat vien, par šo un to”. Mūsu mocīšiem bija gan Latvijas numuri, gan plīvojoši karodziņi, tāpēc ikkatrs, kam kaut kas interesēja, zināja, kā nākt un kā runāt



Valkā uztankojām pilnas bākas un braucām tālāk uz Naukšēniem. Tie bija kādi 30km grants ceļa, bet tas bija labs grants ceļš un vidējo ātrumu īsti nemazināja. Atraktīvākie pa granteni mīlēja turēt simtiņu, vietām pat 120km/h Pēc tam smaidīgi un apmierināti sagaidīja „neatraktīvākos”
Naukšēnos iebraukuši, secinājām, ka te ir pirms brīža pamatīgi gāzis un pirms brīža bērzs ceļa malā ir dabūjis kārtīgu zibeni, tā ka miza izmētāta pa visu perimetru un stumbrs pilnīgi pliks. Bildēs varat redzēt.
No Naukšēniem laidām uz Rūjienu, kurai vienkārši izbraucām cauri. No Rūjienas caur Mazsalacu uz Staiceli atkal bija 45km grantenieks, kurš arī bija labā stāvoklī, ērti braucams un bez satiksmes. Šodien viss gāja ļoti raiti un ceļu posmi tika pārvarēti mierīgi un bez problēmām. Pats labākais, ka visu laiku bija interesanti. Visu laiku kaut kas jauns un neredzēts un tajā pašā laikā tu esi savā zemē, savā valstī. Spēkus uzkrājām Mazsalacā turpat paēdot arī garšīgas pusdienas. Iebraucot Ainažos mums atkal onkas gados māja ar grābekļiem, cēla īkšķus gaisā un gavilēja





Ceļš no Ainažiem atkal bija posms, kad likās, ka esam jau galā. Joprojām rotājās saule un bija patīkami silts, šoreiz nebija drūmais karstums. Pati braukšana posmā no Ainažiem līdz Tūjai mani neuzrunāja, jo bija vējains un viena aiz otras visu laiku nesās garām fūres, aiz sevis nesot gaisa mutuļus, kas neļāva atslābt. Visādi citādi Saulkrastos ieradāmies arī samērā drīz, kur iekārtojāmies Pionieru mājā, pilnīgā padomniekā, kas kārtējo reizi lika uzgavilēt par foršo naktsmītni un tās auru. Vecie beņķi, deķi un viss pārējais radīja principā šai ekskursijai tematisku atmosfēru. Atkal tas pats, kas katru vakaru iegājies – braucam uz veikalu pēc ēdamā un nedaudz alus. Šoreiz nesmādējām siļķi ar biezpienu, dārzeņu salātus un, protams uz tūristu gāzes plītiņas vārītus kartupeļus. Močus, kuri bija jau pavisam putekļaini un eļļaini, sadzinām nojumē un sākām vakarēšanu. Interesanti, ka katrs vakars bija pilnīgi savādāks, pilnīgi citādā vidē un atmosfērā. Pirmā nakts teltī, otrā glamūrīgā pilī, trešā saimnieksētā, ceturtā – pionieru nometņu mājā. Šī bija mūsu pēdējā nakts šī ceļojuma ietvaros, jo nākamais galapunkts bija finišs – Ugāle. Laigan grafiks bija līdzīgs, iespaidi un piedzīvojumi bija ļoti dažādi, pilnībā attaisnoja cerības, kas tika lolotas, sastādot maršrutu. Pasēdējām, mierīgi patērzējām, pasmējām un gājām gulēt. Salīdzinot ar otrās dienas bohēmas un atrakciju nakti Gārsenes pilī, šis bija tāds vairāk mierīgā čila vakars.





Piektā diena.18.augusts
Saulkrasti-Rīga-Jūrmala-Engure-Kolka-Pope-Ugāle, 320km

Standarta rīts, standarta pakošanās, standarta brokastis un jau atkal esam ceļā Šoreiz jau pārliecināti, ka dabūsim lietus dušu, jo ārā laiks tāds drēgns jau un aizdomīgs. Priecēja, ka nav vairs lielais karstums. Priecēja arī, ka tuvojamies mājām, ar veiksmes sajūtu sirdī Liels ceļš ir paveikts, tanī brīdī jau gan likās, ka esam milzīgu loku ar šiem mocīšiem pievārējuši un tāds salīdzinoši nekas daudz nav palicis. Laigan arī atslābt bija smagi par agru. Mērķis – Rīga.
Iebraukuši Rīgā nevarējām nepiebraukt pie motormuzeja, neskatoties uz to, ka tas bija ciet. Nofotografējāmies, simboliski, un braucām tālāk, pafigurēt pie Brīvības pieminekļa. Pie dzelzsceļa tilta pāri Daugavai man beidzās benzīns kāmēr pārējie biedri paspēja jau aizbraukt gandrīz līdz vanteniekam. Pārgriezos uz rezerves bāku, papludināju, pakurbulēju, mašīnas uz mani pagaidīja un, nogriezis ceļu tramvajam, aizbraucu no neveiklās notikuma vietas.







Protams, ka Statoils zem vanšu tilta bija ciet, nācās cerēt, ka izvilkšu līdz Imantas Statoilam. Teorētiski jau vajadzētu, taču man bija aizdomas, ka krāniņš ir sabojājies un ne līdz galam pilda savas funkcijas un iepriekšējo dienu pieredze rādīja, ka bendzīns arī no rezerves bākas var beigties ātrāk nekā tam vajadzētu. Līdz Imantai tikām mierīgi, varēja uzelpot, Statoils strādāja
Pa Rīgu ar moci braucu pirmo reizi, tāpēc kopumā tas likās interesants pasākums, ar cerību, ka kaut kas nenoģībst. Jūrmalā pamielojušies Hesburgerā, atzinīgi novērtējuši motociklu bezmaksas iebraukšanu pilsētā, braucām tālāk, caur tiem n-tajiem KlapkalnPlakanBigauņciemiem. Pa vidam šur tur piestājām, te lai izstaipītos, te lai savāktu kādu izkritušu mantu. Engurē piestājām, jo mans mocis sāka smirdēt Priekšējais dubļu sargs bija atskrūvējies un, strīķējoties gar riepu, smirdināja apkārtni ar gruzdošas gumijas aromātu. Situācijas atrisināšanai nekādas pūles netika pieliktas, ar roku, kā ierasts, uzlocīju izļurkāto dupīti uz augšu un devāmies tālāk. Pa ceļam ievērtējām akmeņainās pludmales, Rojas bufetes piedāvājumu – svaigi ceptas picas, eklērus, un vēl šādus tādus nieciņus. Kolkas raga maksas stāvvietā svinīgi ieradāmies caur mežu. Tūristi brīnījās un fotografēja. Ilgi nebija jāgaida, kad klāt bija vīrs, kurš pavēlēja maksāt par stāvēšanu – lats stundā. Zinot, ka pat Rīgā motocikliem nav jāmaksā, skaidra lieta, ka šeit maksāts netiks un, neraduši kopīgu valodu ar kases vīru, dodamies uz attālāku stāvlaukumu, kas ir bez maksas. Izpētam apkārtni, ievērtējam Kolkas ragu, smakojošās aļģes, dokumentējamies un laižam tālāk. Man nē, bet Mārtiņam ar Mārci priekšā ir paradīze – no Kolkas virzienā uz Miķeļtorni ir 30km grants ceļš, plats un kvalitatīvs. Tad nu šie stiepuši uz 120, pēdējā diena, no mocīšiem kārtīgi atprasījuši. Es šiem līdzi neturēju, lai izskrienās. Tālāk Miķeļtornis – Ventspils – atkal sajūta, ka esam mājās. Nekādās mājās nebija, braucām, un braucām, un braucām. Asfalts, ceļš labs, laikapstākļi, kā vienmēr, piemēroti, no lietus nav ne smakas, laigan redzams, ka pirms laika te ir lijis diezgan pamatīgi. Tas uzjautrina.







Jo tuvāk galapunktam tuvojāmies, jo pacilātāka sajūta bija. Gribējās visu laiku smaidīt. Tik daudz iespaidu, redzētu fantastisku dabas skatu un labi pavadīta laika, tik labs atpūtiens no ikdienas steigas, no darbiem. Kā citā pasaulē pavadīts laiks, perfekti. Un jā, katrs pie sevis uzgavilē, kad no aiz līkuma parādās zīme – Ugāle. Tā pati zīme, kuru pirms piecām dienām šķērsojām no otras puses...
Galapunktā jau gaidīja siltas pusdienas un miers, gandarījums un prieks. Prieks par močiem, kas sūri turējušies. Nu labi, manējais sākumā bija spītīgs, pēc tam gāja kā bitīte, par to es šim pateicīgs
Kolīdz sagājām istabā uz pusdienām, ārā momentā sāka gāzt. Smējāmies. Mājās visi brīdi atpūtās, salādēja, pārskatīja bildes, atkal sasmējās, nopirka pa kādam alum un vakarpusē pazuda pirts virzienā

Ak, jā. Te būs arī neliels ieskats video formātā

Tehniskas dabas jautājumi:
• Mana Jawa360 ar pilnu bāku, mēreni braucot, noripo ~250km;
• Ceļojumā iztērēti ~80l degvielas, ~4l eļļas;
• Ceļojuma kopējās izmaksas ~120Ls (varētu arī bik lētāk);
• Manas Jawas ķibeles ceļā: nomainīti 2 kondensatori, aizsmērējies un tapis izpūsts karburators, tīrīti un berzti kontakti, ķēdes plīsiens un posma maiņa, pakaļējās bremžuguns un gabarītu atteikums jau pirmajā dienā, atskrūvējusies stūre, kas izkustās ikreiz, kad moci lieku uz kājiņas un jāpārregulē spoguļi, izļurkājušies abi dubļu sargi, aizmugurējās kameras plīsiens un maiņa;
• Mārtiņa Jawas ķibeles: beigts motora zvaigznes saļņiks tecināja eļļu visur, kur nebija slinkums, kontaktu tīrīšana, sabojāts viens no Jawai piestiprinātiem koferiem
• Mārča Jawas ķibeles: kā spēra, tā gāja. Nevienas aizķeršanās – noietu vēl tikpat un vēl tikpat

Rezumē: Teicams ceļojums, teicams maršruts, teicama atpūta, teicamā laikā. Iesaku ikvienam interesentam izaicināt sevi un savu braucamo šādā principā lokālā ceļojumā Latvijas ietvaros, kur pilnīga fiasko gadījumā tomēr ir iespējami dažādi risinājumi, kā tapt glābtam nekā tad, ja esat noplīsis Norvēģijā, Čehijā vai Kuveitā
Meklējam jaunas domas un iespaidus. Gads ir priekšā, lai nobriestu kam iespaidīgam, lai izstrādātu jaunu maršrutu uz kādu citu valsti, lai galu galā Jaweli savest kārtībā līdz pēdējai skrūvei un kamerai Tiekamies..

Teicami :8):

Idials apraksts,bija interesanti lasīt ! :good!:

Nja!
Pasākums tiešām izdevās ar visām ķibelēm un nakts braucienu pa granteni un miglu, nezināmā virzienā, kaut kur pie Leišu robežas!

Un tā arī tālāk..

Ko nākamgad? Baltija?

Bizits :
Ko nākamgad? Baltija?

Domāts - darīts, ne? :8):

ideali un skaisti! visu cienju jums!

Ideāls brauciens!!!

Edgar, nākamgad paķersiet mani līdzi? man būs blaķene!!!
būsim līdzsvarā - 2as apaļās un 2as kantainās jawas!
CEPURI NOST!

Labais,tiešām interesanti gājis jums,eh,kad man būs tiesības un mocis ar papīriem,es arī tā braukšu...
Par apņēmību cepuri nost!

Prieks par izdevušos ceļojumu!
Redzēju Jūs posmā Pāvilosta - Liepāja!

Prieks bija lasit un prieks par jums! Izlasot rakstu rodas pamatigs kardinajums pameginat ko tadu! Domaju so visu vajadzetu pievienot pie "rakstiem" ,nevis atstat ka postu.

Aha. Ar blaķeni diezgan interesanti, ja normāli iet Sakraut visas mantas tajā un braukt bez bēdu, veri gūd

cepuri nost, super :good!:

P.s varbut vajadzetu izveidot sadalu kur publicetu celojumu marsrutus, tuvakus talakus..

ve4i juus esat mani varoni
tiesaam visu cienu
un man skiet ja nebuutu nekas saplisis tad nemaz tas nebuutu interesenati
pagaidaam veel tiesiibas nevaru nokaartot bet kad dabuusu tad centisos juus paarsppet ar kaadu lielaaku braucienu
bet tiesaam juums visu cienu

Prieks, ka viens no mums ir spējīgs pēc pasākuma saņemties un uzcept tādu aprakstu, savādāk tā tas paliktu..apbraucām un viss..daudzi sīkumi jau tagad piemirsušies.. lasu un ņirdzu..ā, jā, pareizi, tāds joks tak ar bija.. Paldies Edgaram! Brauciens tiešām bija superīgs un nav ne mazāko šubu, kā nākamgad tiks organizēts līdzīgs blieziens! ariva! :sveiks:

++Ar blaķeni noteikti ies lēnāk..

Fantastisks ceļojums čaļiem bijis... ļoti labs apraksts un vispār- cepuri nost!

Tiešām iespaidiem bagatīgs ceļojums Darbs kas labi padarīts

E_Kazulis :

Bizits :
Ko nākamgad? Baltija?

Domāts - darīts, ne? :8):

Par to tiešām ir vērts padomāt, jo mūsu komandai jau bija plānis uz augustu, bet tas dažādu iemeslu pēc netika īstenots, tāpēc nākamgad notiekti ir jāliek kas sakarīgs vietā

Dalgo :
Par to tiešām ir vērts padomāt, jo mūsu komandai jau bija plānis uz augustu, bet tas dažādu iemeslu pēc netika īstenots, tāpēc nākamgad notiekti ir jāliek kas sakarīgs vietā

Jūs plānojāt apjozt riņķī Baltijai? Cik lielā bariņā domājāt un vai bija izstrādāts kaut vai provizorisks maršruts? :sveiks:

Baltija būtu diezgan iespaidīgi..