Tātad atkal veiksmīgi ir noslēdzies šoreiz septiņas dienas ilgais, 1100-1300km (kā nu kuram) garais brauciens pa Igaunijas austrumiem un ziemeļiem ar vecajām Jawiņām. Ceļojuma galvenais mērķis bija braukt pa Igaunijas ceļiem, pēc sirds patikas un improvizējot, bez sīki izstrādāta mērķa un maršruta – plēšot jokus, smejoties un bezrūpīgi.
Ekskursijā piedalījāmies jau vairāki, kopā bijām 5 mocīši un auto. Desmit cilvēku sastāvā. Vairāk, skaļāk, jautrāk un brīžiem arī, protams, bardakaināk
No retromoto.lv dalībniekiem bijām Es, bizits, tūrists un Dalgo. Bildē ir Kristapa izbrauktais Maršruts no Liepājas līdz Liepājai. Labi, tagad gan pa kārtai..
Pirmspirmā diena. Sanākšana Jelgavā
Pēdejā darba diena bija kā skrejamais, neapturama un nebeidzama – tā, lai nepaliek nekas neizdarīts un var ļauties lielajam braucienam. Domāju, tā mums visiem. Cits brauca šurp no Rīgas, cits Ventspils un Ugāles, cits no Liepājas. Tā, ka jau uz sanākšanu bija labs gabaliņš dažiem ko mīt.
Plānojām, ka tiekamies senču mājā Jelgavā, sakravājamies, iečilojam un otrā rītā braucam laukā agri.. jo plkt.11.00 jau bija jābūt Limbažos uz salidojumu. Daži bija, daži nē, bet par to pēcāk.
Es, kā jau es.. gada laikā nepaspēju visu līdz galam savest kārtībā, iebraukt mocīti, visu to bija jāizdara, protams, teju vai pēdējās dienās, pēdējā naktī.
Visi ciemiņi sametās mocim virsū – viens remontēja priekšējo riteni, cits ar pindzeli uzdarbojās, vēl kāds aķi mūķēja klāt, vadus, bagāžnieku skrūvēja klāt un tad jau spērām klāt.
Pirmā dziesma bija diezgan pārliecinoša un skaista, likās viss ir kārtībā, kārba pēc kapitālā remonta arī itkā gāja ok, šādas tādas nianses, bet nu gan jau. Man nebija izieta apskate un pārreģistrēta krāsa (no sarkanas uz baltu) tāpēc to bija jāizdara Rīgā. Sapakojām mantas, sagurām un aizmigām, kur nu kurais... uz kādām 3 stundām...
Pirmā diena. Jelgava – Limbaži – Valmiera
Rīts bija mokošs, jo gulēts praktiski necik, satraukums un brokastīs trekni ceptas desiņas, kas negribēja iet iekšā, bija ar varu jābāž.. tāls ceļš taču priekšā.
Sapakojāmies un sākām braukt, saulīte rotājās, laiks bija feins un dzestrs. Man patika. Patika līdz brīdim, kad sapratu, ka sajūgs neiet kā vajag, nevar citu brīdi ne ieslēgt, citu – izslēgt. Pie pirmās grantenes, kas bija uzreiz, sāka grabēt priekšējā barabana bleķis, skaļi un nepievilcīgi. Taču ātrumu tas nemazināja, pietam bija vecais, tāpēc ņēmos iesākumā to ignorēt.
Jelgavas centrā stājāmies nost un skatījāmies, kas ir ar sajūgu. Nekas labs nerādījās, jo Mārcim bija aizdomas, ka nav sajūga bumbiņu un kāds līdz galam nesaprotams defekts. Taču bija jāsteidz uz Limbažiem, tāpēc nolēmām nevilcināties un stiept uz Rīgu, uz CSDD. Mārcis ar Mārtiņu aizbrauca pa priekšu, jo bija jāsadabon instrumenti un sajūga mehānisms, mēs pārējie braucām „svoim hodom” uz CSDD. Kad satikāmies, sapratām, ka sajūga mehānisms neko īsti nedod un nospriedām, ka labāk varbūt būtu braucienam nesagatavoto Jawiņu atstāt mājās un nemocīt. Izskatījām variantus, par un pret, beigās izdomājām, ka braukšu gan un miers, kā būs, tā būs, jo kas tad tur var notikt. Apskatē sestdienā nevarēju pārreģistrēt krāsu, tāpēc izvilku slimības lapu un, neklausot piekodinājumiem, ka izbraukt no valsts ir aizliegts, zināju sacīt, ka tomēr braukšu gan.
Pārējie biedri jau aizsteidzās uz Limbažiem. Kā viņiem tur gāja – lai stāsta paši, jo es tur nebiju, es braucu viens pats un uz Valmieru, ar visu neejošo sajūgu, kurš, būdams izspiests, grūda moci uz priekšu un traucēja uzkavēties pie sarkanajām gaismām Rīgā Braucot pa šoseju problēmu nebija, ceturtajā ātrumā mierīgi čilā braucu un priecājos, ka beidzot varu braukt... tik ilgi šo dienu, šo nedēļu gaidīju.
Vakarā jau visi satikāmies pie Valmieras viensētā, kur pārlaist nakti, ieiet pirtiņā un saķimerēt motociklu. Vislielākais paldies šeit man sakāms Mārcim un Georgam no Valmieras, kuri kopīgi palīdzēja gan ar detaļām, gan neatsveramu palīdzību, gan konsultāciju. Tas braucienu padarīja daudzkārt baudāmāku un drošāku.
Rezultātā – sajūga grozs griezās murrādams un spiedās kā vajag. Citu raižu vairs nebija. Sirds bija mierīga. Whew.
Iegājuši pirtī, pēc tradīcijas paņēmuši aliņus no plastmasas divlitru pudelēm, uzēduši dāmu sarūpētas sātīgas vakariņas, gājām gulēt.
Otrā diena. Valmiera – Ape – Munameģis
Modušies, ēduši, smējuši esam. Izdzenam močus, izbraucam karti ar pirkstu, iezīmējam Magelānā un braucam. Dāmas un viens mazs ķipars nopakaļ sekoja ar mašīnu. Piezīmēšu, ka mašīnā neatradās mūsu mantas, viss bija sakrāmēts uz mocīšu bagāžniekiem, tā kā pienākas.
Ceļavējš priecēja, saulīte, dzestrums un skaistas dabas ainavas. Caur Smilteni uz Api, kur nolēmām sagaidīt dāmu komandu un nobaudīt pa saldējumam. Tur nācās uzkavēties kādu ilgāku brīdi gaidot, jo dāmām gadījās pārsist riepu pret apmali, nopirkt jaunu, nomainīt, izlādēt akumulatoru un neiestumt ar automātisko kārbu
Apē jau ap mums viesojās večuki un stāstīja paģiru stāstus, viens uz otru bārās un rādīja ar pirkstu uz Jawiņām, teikdami, to, ko parasti visi večuki, kas kaut ko šajā sakarā vispār saka
Meičas nesagaidījuši braucām tālāk un tikāmies jau Munameģa pakājē. Skati no skatu torņa, protams, pasakaini un skaisti, taču kāpiens skatu tornī bija ilgāks nekā kāpiens pašā Munameģa kalnā Laikam jau pēc noklusējuma bijām samērā augstu v.j.l. Ēduši turpat kafejnīcā, tūristu apskautā un plašā, brīnījāmies, ka pārdevēja – gados jauna dāma, neprot ne angļu, ne krievu valodu īsti. Grūti bija saprasties, šeit lieti noderēja pirksts, ar ko pārliecināti iebakstīt ēdienkartē. Ēdiens gan bija garšīgs un sātīgs. Kā jau pienākas, uznāca snaudiens, bet tam neļāvāmies, bija taču jābrauc tālāk.
Pa ceļam piestājām apskatīt sāls raktuves, kurām nosaukumu gan neatceros, taču, pārkāpjot lentai un norobežojošajām barjerām, tikām milzīgās pazemes raktuvēs, kur temperatūra bija kādi 4-7grādi, neskatoties uz to, ka ārā valdīja 30 grādu liels karstums.
Nakts vietu atradām samērā vienkārši – piebraucām pie Peipusa ezera krasta un... viss
Turpat, vietējiem apjautājušies, kas un kā, sarunājuši ķerru malkas, sākām celt teltis, gatavot vakariņas un atpūšoties. Vakariņas gatavojām kopīgas, no kopīgi izveidotas kases, kurā visi sameta savas naudiņas. Vakariņās bija te makaroni ar tušonku un salātiem, te kartupeļu mīceknis ar gaļu, te pelmeņu kalns ar krejūm un kāpostu salātiem. Visos vakaros pa priekšu gāja Igauņu alus baudīšana no plastmasas pudelēm pārsvarā, saprotiet, tradīcija tāda
Trešā diena. Peipusa ezera krasts – Tartu - Ranna
Mostoties no rīta bija nedaudz nepatīkami konstatēt – ārā līņāja. Kempings bija izmircis un drēgns, lietus pēcāk gan pierimās un varējām mierīgi pagatavot kafiju vai kādu siltu dzērienu, brokastis un pažāvēt teltis.
Jau dienas sākumā bija skaidrs, ka saule šodien nelutinās, kostīms bija tikai Mārcim.
Līdz Tartu bija aptuveni 50km, kas bija liels pārbaudījums tiem, kam nebija nekādas aizsardzības pret lietu. Sāka gāzt kā no spaiņiem un ātri vien sapratu, ka mans „kostīms” neturēs nevienu lieku ūdens lāsi. Uzvilkām katrs kaut ko, kas nu bija, vējjaku vai plēves pončo un braucām.
Lietū izmirkām līdz pēdējai vīlei un, pārsaluši, ar ūdeni pilniem zābakiem, iebraucām Tartu. Man neapturami klabēja zobi, drebuļi bija pa visu ķermeni un siltāk nepalika necik..
Visiem bija skaidrs, ka no šejienes neizbrauksim, kamēr nebūsim „imūni” pret lielākajām lietusgāzēm un ūdeni. Apskaidrība tobrīd nāca ātri un pamatoti. Nevar būt nepiemēroti apstākļi, var būt tikai nepiemērots ekipējums.
Laiks neko labu nevēstīja, lietus nedaudz mitējās, sapakojāmies zaļos, lētos, bet ūdensizturīgos kostīmos, braucām cauri Tartu atkal uz Peipusa virzienu.
Sāka rotāties saule un cept. Cits mēteli vilka nost, cits atstāja, jābrauc bija vien kādi 50km, tāpēc ņēmām visas apskates vietas un brūnās zīmes, kas bija pa ceļam, baznīcas, rakstnieku dzīvesvietas, brīvdabas muzejus un vienkārši skaistas ainavas.
Diena izvērtās piedzīvojumiem bagāta un forša. Izmirkt arī vajadzēja – lai saprastu, kā ir jāattiecas pret laika apstākļiem.
Par naktsmītni izvēlējāmies ciematiņu pie Peipusa, kas saucās Ranna.
Ideju maksāt un nakšņot kempingā vienprātīgi nomainījām uz nakšņošanu teltī un naudas ietaupīšanu. Maksa par telts vietu bija 5eur, taču cenā ietilpa arī sakurināta pirts. To mēs spējām novērtēt. Mājiņas īre savukārt bija 12eiro, diezgan. Kaulēšanās nelīdzēja ne angliski, ne krieviski
Ceturtā diena. Ranna – Johvi – Aseri
Rīts bija dramatisks. Lija tā, ka visa pļava bija balta. Nevis lija, bet gāza kā no spaiņiem, visu rītu. Gulēju uzmodies un domāju divas lietas: kā vispār tikt no telts ārā un sapakoties braucienam, un... whew, ku labi, ka nevajag uz tualeti
Situācija atrisinājās, lietus rimās un uzspīdēja saule. Laiks bija vēss, bet foršs. Lai arī bija sapirkts ekipējums, kurš bija sācis jau plīst šur un tur, bija cerība, ka šodien pa dienu tik ļoti negāzīs. Cerība sevi neattaisnoja.
Mārtiņa mocis sāka spītēties, nokritās apgriezieni, kaut kas ar karburarotru, pabakstīja ar pirkstu, papūta ar muti, saskrūvēja, saregulēja un itkā varējām braukt. Itkā. Nejauši konstatējām, ka viņam pakaļējā riepa ļodzās kā galerts, ir manāms spieķu iztrūkums un pārējie spieķi kā zirnekļa tīkla audekls lunkani. Mārcis tūdaļ izteica piezīmi: „Nav braucams!”. Pasažiere, Mārtiņa draudzene Līva pārkāpa aizmugurē citam mocim un...braucām tālāk, līdz tuvākajai pilsētai.
Caur vietējiem onkuļiem tika sazīmēta adrese uz motoveikalu – Survival Moto, privātmāja ar pagalmu, piegrūstu kvadraciklu, bagiju un moču, nedaudz armijas tehnikas un liela remontzāle ar moto pacēlāju un bardaku, kur kādas četras stundas tika mocīts nelaimīgais dandzis.
Beigās gan tika pievilkti esošie spieķi, iztrūkstošie ignorēti, riteņi samainīti vietām, pa to laiku meiču sagatavotas pusdienas uz mašīnas kapota, paēduši, pasmējuši, jābrauc!
Man sāka parādīties slimīguma sajūta jau dienas sākumā, šo četru stundu laiku vienkārši gulēju pagalmā uz zemes pie garāžas vārtiem, cenšoties atpūsties un savākt spēkus, bija vēlme, lai neuzkāpj temperatūra, taču visu atlikušo dienu sajūtas nerimās.
Viens no ievērojamākajiem apskates objektiem viennozīmīgi bija stāvkrasts pie Jõhvi!
Tikuši līdz Aseriem, ganījāmies tur apkārt, meklēdami kādu kempingu zem jumta, taču, sapratuši, ka te nekas nebūs, atradām skaistu priežu audzi Somu līča piekrastē, drēgnu un izlijušu, kurā cēlām atkal teltis, piebeidzām pēdējos malkus no litrīgā Jack Daniels, ieturējāmies ar ārprātīgi garšīgām vakariņām – kartupeļu mīcekni ar tušonku un salātiem, ātri salīdām pa teltīm un.. klik.
Piektā diena. Aseri – Viljandi
No rīta pārsteigums – laiks fantastisks, rotājas saulīte, temperatūra nav, ēstgriba ir, brauciens tāls, pakojamies, ēdam, smejamies, braucam. Ko tur gari stāstīt.
Ūdensizturīgie kostīmi ir jau saguruši. Mārim aprāvusies piedurkne, kājstarpe biksēm pilnīgi pušu, lietus solās un pelēkās izolācijas lentas vēl nav. Braucot drīz tā tiek sadabūta un Mārcis pagatavo elegantas spīdīgas bikses no „makgaiverenes” Atkal smiekli, joki, uzpludināšana, kurbulis-gāzīte un braucam.
Starp citu – visās dienās mēs arī tankojāmies.
Nav jau tā, ka viss ar vienu bāku tikai – braucam un braucam. Es parasti katru dienu lēju pa 8 litriem. Cits vairāk, cits mazāk, atkarīgs no daudz kā
Pa ceļam gribējās kaut ko apskatīt, bet iznāca tā mazāk, ja neskaita slēpošanas trasi ar mīkstu zemi un kalniņiem, kur nobaudījām motociklu tā teikt, veiktspēju
Šoreiz meičas ar mašīnu aizbrauca mums pa priekšu un laikus jau sameklēja naktsmītni zem jumta, pārmaiņas pēc bija vēlme nobaudīt komfortu un gultu nevis dubļiem sadzītu, izmīcītu matracīti un miklu guļammaisu. Ārā jau gāza lietus, kā jau šinī dienā bija pierasts, savukārt mēs – siltās istabās, siltas vakariņas, silts aliņš , biljards un ērts atpūtas stūris, kur sanākt kopā un noskatīties pa dienu safilmēto, sabildēto.
Beigās Mārcis vienā no istabiņām stāstīja brutālu, bet ārkārtīgi garu pasaku par ezīšiem un Liepājas Metalurgu, ka es vairs neatceros tās beigas, vienkārši atlūzu. Kā pārējie – nezinu
Sestā diena. Viljandi – Rūjiena – Valmiera
Nu nepierasti gulēt telpā nu. Karsts un bezgaiss, kājas ārā no gultas, elpot nav ar ko. Istabiņā, kur daži gulējām, nebija logu, tāpēc bija problēmas ar saprašanu – diena vai nakts. Aiz durvīm esošā kņada savukārt liecināja, ka ir jau laikam pienācis rīts un jāpastiepjas līdz telefonam, lai apskatītos, cik īsti ir pulkstenis. Ceļamies.
Kā mūs visus, tā arī pašu Mārtiņu jau gaidīja izbrīns un pārsteigums – ārā atstātais mocis vējā un lietū bija sagāzies, vējstikls bija sadauzīts lauskās, izsista lampa un skats kopumā nejauks.
Viss tika savākts, lauskas noliktas neuzkrītoši stūrītī, brokastis. Kad kājas jau sāk mīņāties uz braukšanu, secinām, ka ārā, protams, gāž kā no spaiņiem. Visi pakojas un uzlabo savus kostīmus, kājas auj maizes un miskastu maisiņos, vij ar izolenēm un, īsāk sakot, sāk jau izskatīties pēc klauniem Pa lietu sapakojam mantas uz močiem. Laiks drēgns un vēss, bet ehh, šodien jau atkal būsim Valmierā. Tur būs mums pirts un naktsmiers zem jumta. Laiks ir tāds, ka nekur pārlieku nestājamies. Līdz Latvijas robežai tiekam tikai gandrīz, jo Mārtiņam atsakās, nē, vienkārši pārtrūkst gāzes trosīte. Apkārt strādā greideri, zemi drebina ceļa rullis ar oranžām bākugunīm, a mēs stāvam un brīnāmies. Taču jau pēc brīža ar plaķenēm no tās pašas trosītes prasmīgi tiek uzmeistarots skaists bumbulītis, kurš beigās funkciju pilda teicami. Esam priecīgi un braucam tālāk uz Rūjienu.
Rūjienā apskatām senlaicīgas dzirnavas gida pavadībā, cienājamies ar āboliem un aitas vilnas kamolīšiem, stāstiem par senajiem laikiem, sarežģīto tehnoloģiju, augstajām cenām un biznesu. Viesu māja tur ir vienkārši fantastiska, ar iespēju gulēt siena šķūnī lielā skaitā. Šoreiz mums tas gāja secen. Lietus savukārt tanī brīdī nogāž tā, ka biezs, viss dubļos, šķidrs un nejauks. Motocikli sacūkāti ar dubļiem un eļļas pilēm, hromi jau sen vairs kā nespīd, bet tas springumu neraisa, tā tam jābūt. Pēcāk to visu viegli atmazgā un viss ir skaisti. Atkal.
Šoreiz civilizēti un telefoniski sarunājam pusdienu galdu Rūjienas restorānā ar divām dzērvēm pie durvīm. Paēduši brangi, laižam uz Valmieru, pa ceļam vēl paspējot nedaudz pārkāpt noteikumus, ignorējot sarkanā signāla zīmi ceļa remonta posmos, braucot pa šosejas malu, lavierējot starp sarkanajām brīdinājuma barjerām un beigās paņemot katrs pa vietējam apinītim, protams, no plastmasas pudeles.
Pirts, alus, vakariņas, miegs, naktsmiers un viss.
Septītā diena. Valmiera – mājupceļš (Jelgava, Rīga, Ugāle, Liepāja – kā nu kuram)
Neapnika vēl lasīt? Pēdējā diena bija visa sūruma sūrums. Bezcerīgi tumšas debesis uz visām iespējamām pusēm, gāž lietus un jābrauc prom īpaši nekavējoties. Mantas uz močiem krāmējam lietū, nav variantu, visi vilcina laiku uz izbraukšanu, cits pa divām tējām paņem, cits norij vēl kastrolī palikušu cīsiņu. Kostīmi ir izplūkāti, ap kājām ar izoleni sienu miskastes plēves, uztaisu no tās arī bikses, kājās maisiņi, kājas zābakos, cimdi diemžēl pa nakti palikuši ārā un viscaur slapji un auksti jau no paša sākuma. Man bija jānobrauc 170km no Valmieras caur Rīgai.
Mārtiņam uz Ugāli, Kristapam vēl tālāk – Liepāja. Nezinu, kā šamie aizkūlās, es atbraucu mājās atkal slapjš, pilnām nāsīm ūdens. Pa ceļam redzēt nevarēju praktiski neko, brilles svīda ciet, fūres meta ūdeni taisni ģīmī un ceļš bija ar risēm nejauks. Braucu akurāti, zobus vietām sakodis, bet to bija jāizbauda. Rīgā ieradāmies ciemos uz Jawa veikalu, iedzert siltu kafiju, „atrādīt” izmirkušos močus, padalīties iespaidiem. No turienes jau startējām katrs uz savu pusi, atsveicinājāmies un salijām katrs savā virzienā
Rezumē: Jāpiedzīvo pašiem, visu nevar izstāstīt. Laika apstākļi nelutināja šoreiz nemaz. Taču tas dod tās emocijas, krāsas un dažādību. Kopā to pārvarēt un iesmiet, jokot un braukt tik tālāk... kur deguns rāda. Misija izpildīta. Es uzskatu, ka viss godam. Motocikli izturēja gan karstumu, gan lielās lietusgāzes. Dienas skrēja ļoti ātri. Vai iesaku šo maršrutu? Nezinu, labāk izdomājiet paši savu un tad dalāmies iespaidos
Par bendzīnu, eļļām un izmaksām šoreiz neko nezinu – vienkārši neskaitīju. No Jelgavas līdz Jelgavai man sanāca kādi 1100 kilometri.
Paldies ceļa biedriem par lielisko kompāniju: Santai, Mārtiņam, Līvai, Mārcim, Lindai, mazajam Edgaram, Naurim, Anitai un Kristapam.
Ja ir kādi jautājumi, nekautrējaties...
Dalgo 15.Aug 2011 | Pēdējo reizi labots 21.Jan 2012 21:09; labots 1 reizi
+
-
Man personīgi ceļojuma entuziasma garša parādījās tieši tai brīdī, kad pēc Apes šķērsojām Igaunijas robežu
Pēc mana odometra sanāca tieši 1700km un 63 litri. - 3,7 l/100km
Pasākums bija izdevies un pat lietus netrauceja tikt līdz mājām!
Par nākamo gadu vēl stiepts viedoklis. Domas dažādas, bet tāds konkrēts mērķis nav nosprausts. Katrā ziņā jau ceļot ir uz kurieni, virzieni tomēr vēl ir palikuši daudz
Sajūgu nebiju salicis pietiekami akurāti. Kā jau minēju, nebija nevienas bumbiņas, ne pusautomātiskajā izspiedējā, ne starp stienīšiem, kā arī sajūga grozā biju ielicis pārlieku lielas šaibas, kas traucēja tam griezties pilnvērtīgi un brīvi. Tagad viss štokos.
Patiesībā visas vainas būtu bijušas pieciešamas un Edgars pat nemanītu, ja vien zem sajūga atsperēm nebūtu pabāzušās liekas šaibas.. īsāk sakot šibas bija gan zem gan virs atsperes.. loģiski, ka sajūgs nebija izspiežams..
ja nemaldos tad retrojawai strikti plāni doties uz Čehiju.
P.S. man nekad un nevienai JAWA nav likta bumbiņa starp stieņiem(pa vidu stieņiem). automātā jā ir un jābūt,un neaizmirstam sasmērēt ar solidolu-lai viegli spiežas.
Tātad atkal veiksmīgi ir noslēdzies šoreiz septiņas dienas ilgais, 1100-1300km (kā nu kuram) garais brauciens pa Igaunijas austrumiem un ziemeļiem ar vecajām Jawiņām. Ceļojuma galvenais mērķis bija braukt pa Igaunijas ceļiem, pēc sirds patikas un improvizējot, bez sīki izstrādāta mērķa un maršruta – plēšot jokus, smejoties un bezrūpīgi.
Ekskursijā piedalījāmies jau vairāki, kopā bijām 5 mocīši un auto. Desmit cilvēku sastāvā. Vairāk, skaļāk, jautrāk un brīžiem arī, protams, bardakaināk
No retromoto.lv dalībniekiem bijām Es, bizits, tūrists un Dalgo. Bildē ir Kristapa izbrauktais Maršruts no Liepājas līdz Liepājai. Labi, tagad gan pa kārtai..
Pirmspirmā diena. Sanākšana Jelgavā
Pēdejā darba diena bija kā skrejamais, neapturama un nebeidzama – tā, lai nepaliek nekas neizdarīts un var ļauties lielajam braucienam. Domāju, tā mums visiem. Cits brauca šurp no Rīgas, cits Ventspils un Ugāles, cits no Liepājas. Tā, ka jau uz sanākšanu bija labs gabaliņš dažiem ko mīt.
Plānojām, ka tiekamies senču mājā Jelgavā, sakravājamies, iečilojam un otrā rītā braucam laukā agri.. jo plkt.11.00 jau bija jābūt Limbažos uz salidojumu. Daži bija, daži nē, bet par to pēcāk.
Es, kā jau es.. gada laikā nepaspēju visu līdz galam savest kārtībā, iebraukt mocīti, visu to bija jāizdara, protams, teju vai pēdējās dienās, pēdējā naktī.
Visi ciemiņi sametās mocim virsū – viens remontēja priekšējo riteni, cits ar pindzeli uzdarbojās, vēl kāds aķi mūķēja klāt, vadus, bagāžnieku skrūvēja klāt un tad jau spērām klāt.
Pirmā dziesma bija diezgan pārliecinoša un skaista, likās viss ir kārtībā, kārba pēc kapitālā remonta arī itkā gāja ok, šādas tādas nianses, bet nu gan jau. Man nebija izieta apskate un pārreģistrēta krāsa (no sarkanas uz baltu) tāpēc to bija jāizdara Rīgā. Sapakojām mantas, sagurām un aizmigām, kur nu kurais... uz kādām 3 stundām...
Pirmā diena. Jelgava – Limbaži – Valmiera
Rīts bija mokošs, jo gulēts praktiski necik, satraukums un brokastīs trekni ceptas desiņas, kas negribēja iet iekšā, bija ar varu jābāž.. tāls ceļš taču priekšā.
Sapakojāmies un sākām braukt, saulīte rotājās, laiks bija feins un dzestrs. Man patika. Patika līdz brīdim, kad sapratu, ka sajūgs neiet kā vajag, nevar citu brīdi ne ieslēgt, citu – izslēgt. Pie pirmās grantenes, kas bija uzreiz, sāka grabēt priekšējā barabana bleķis, skaļi un nepievilcīgi. Taču ātrumu tas nemazināja, pietam bija vecais, tāpēc ņēmos iesākumā to ignorēt.
Jelgavas centrā stājāmies nost un skatījāmies, kas ir ar sajūgu. Nekas labs nerādījās, jo Mārcim bija aizdomas, ka nav sajūga bumbiņu un kāds līdz galam nesaprotams defekts. Taču bija jāsteidz uz Limbažiem, tāpēc nolēmām nevilcināties un stiept uz Rīgu, uz CSDD. Mārcis ar Mārtiņu aizbrauca pa priekšu, jo bija jāsadabon instrumenti un sajūga mehānisms, mēs pārējie braucām „svoim hodom” uz CSDD. Kad satikāmies, sapratām, ka sajūga mehānisms neko īsti nedod un nospriedām, ka labāk varbūt būtu braucienam nesagatavoto Jawiņu atstāt mājās un nemocīt. Izskatījām variantus, par un pret, beigās izdomājām, ka braukšu gan un miers, kā būs, tā būs, jo kas tad tur var notikt. Apskatē sestdienā nevarēju pārreģistrēt krāsu, tāpēc izvilku slimības lapu un, neklausot piekodinājumiem, ka izbraukt no valsts ir aizliegts, zināju sacīt, ka tomēr braukšu gan.
Pārējie biedri jau aizsteidzās uz Limbažiem. Kā viņiem tur gāja – lai stāsta paši, jo es tur nebiju, es braucu viens pats un uz Valmieru, ar visu neejošo sajūgu, kurš, būdams izspiests, grūda moci uz priekšu un traucēja uzkavēties pie sarkanajām gaismām Rīgā
Vakarā jau visi satikāmies pie Valmieras viensētā, kur pārlaist nakti, ieiet pirtiņā un saķimerēt motociklu. Vislielākais paldies šeit man sakāms Mārcim un Georgam no Valmieras, kuri kopīgi palīdzēja gan ar detaļām, gan neatsveramu palīdzību, gan konsultāciju. Tas braucienu padarīja daudzkārt baudāmāku un drošāku.
Rezultātā – sajūga grozs griezās murrādams un spiedās kā vajag. Citu raižu vairs nebija. Sirds bija mierīga. Whew.
Iegājuši pirtī, pēc tradīcijas paņēmuši aliņus no plastmasas divlitru pudelēm, uzēduši dāmu sarūpētas sātīgas vakariņas, gājām gulēt.
Otrā diena. Valmiera – Ape – Munameģis
Modušies, ēduši, smējuši esam. Izdzenam močus, izbraucam karti ar pirkstu, iezīmējam Magelānā un braucam. Dāmas un viens mazs ķipars nopakaļ sekoja ar mašīnu. Piezīmēšu, ka mašīnā neatradās mūsu mantas, viss bija sakrāmēts uz mocīšu bagāžniekiem, tā kā pienākas.
Ceļavējš priecēja, saulīte, dzestrums un skaistas dabas ainavas. Caur Smilteni uz Api, kur nolēmām sagaidīt dāmu komandu un nobaudīt pa saldējumam. Tur nācās uzkavēties kādu ilgāku brīdi gaidot, jo dāmām gadījās pārsist riepu pret apmali, nopirkt jaunu, nomainīt, izlādēt akumulatoru un neiestumt ar automātisko kārbu
Apē jau ap mums viesojās večuki un stāstīja paģiru stāstus, viens uz otru bārās un rādīja ar pirkstu uz Jawiņām, teikdami, to, ko parasti visi večuki, kas kaut ko šajā sakarā vispār saka
Meičas nesagaidījuši braucām tālāk un tikāmies jau Munameģa pakājē. Skati no skatu torņa, protams, pasakaini un skaisti, taču kāpiens skatu tornī bija ilgāks nekā kāpiens pašā Munameģa kalnā
Pa ceļam piestājām apskatīt sāls raktuves, kurām nosaukumu gan neatceros, taču, pārkāpjot lentai un norobežojošajām barjerām, tikām milzīgās pazemes raktuvēs, kur temperatūra bija kādi 4-7grādi, neskatoties uz to, ka ārā valdīja 30 grādu liels karstums.
Nakts vietu atradām samērā vienkārši – piebraucām pie Peipusa ezera krasta un... viss
Turpat, vietējiem apjautājušies, kas un kā, sarunājuši ķerru malkas, sākām celt teltis, gatavot vakariņas un atpūšoties. Vakariņas gatavojām kopīgas, no kopīgi izveidotas kases, kurā visi sameta savas naudiņas. Vakariņās bija te makaroni ar tušonku un salātiem, te kartupeļu mīceknis ar gaļu, te pelmeņu kalns ar krejūm un kāpostu salātiem. Visos vakaros pa priekšu gāja Igauņu alus baudīšana no plastmasas pudelēm pārsvarā, saprotiet, tradīcija tāda
Trešā diena. Peipusa ezera krasts – Tartu - Ranna
Mostoties no rīta bija nedaudz nepatīkami konstatēt – ārā līņāja. Kempings bija izmircis un drēgns, lietus pēcāk gan pierimās un varējām mierīgi pagatavot kafiju vai kādu siltu dzērienu, brokastis un pažāvēt teltis.
Jau dienas sākumā bija skaidrs, ka saule šodien nelutinās, kostīms bija tikai Mārcim.
Līdz Tartu bija aptuveni 50km, kas bija liels pārbaudījums tiem, kam nebija nekādas aizsardzības pret lietu. Sāka gāzt kā no spaiņiem un ātri vien sapratu, ka mans „kostīms” neturēs nevienu lieku ūdens lāsi. Uzvilkām katrs kaut ko, kas nu bija, vējjaku vai plēves pončo un braucām.
Lietū izmirkām līdz pēdējai vīlei un, pārsaluši, ar ūdeni pilniem zābakiem, iebraucām Tartu. Man neapturami klabēja zobi, drebuļi bija pa visu ķermeni un siltāk nepalika necik..
Visiem bija skaidrs, ka no šejienes neizbrauksim, kamēr nebūsim „imūni” pret lielākajām lietusgāzēm un ūdeni. Apskaidrība tobrīd nāca ātri un pamatoti. Nevar būt nepiemēroti apstākļi, var būt tikai nepiemērots ekipējums.
Laiks neko labu nevēstīja, lietus nedaudz mitējās, sapakojāmies zaļos, lētos, bet ūdensizturīgos kostīmos, braucām cauri Tartu atkal uz Peipusa virzienu.
Sāka rotāties saule un cept. Cits mēteli vilka nost, cits atstāja, jābrauc bija vien kādi 50km, tāpēc ņēmām visas apskates vietas un brūnās zīmes, kas bija pa ceļam, baznīcas, rakstnieku dzīvesvietas, brīvdabas muzejus un vienkārši skaistas ainavas.
Diena izvērtās piedzīvojumiem bagāta un forša. Izmirkt arī vajadzēja – lai saprastu, kā ir jāattiecas pret laika apstākļiem.
Par naktsmītni izvēlējāmies ciematiņu pie Peipusa, kas saucās Ranna.
Ideju maksāt un nakšņot kempingā vienprātīgi nomainījām uz nakšņošanu teltī un naudas ietaupīšanu. Maksa par telts vietu bija 5eur, taču cenā ietilpa arī sakurināta pirts. To mēs spējām novērtēt. Mājiņas īre savukārt bija 12eiro, diezgan. Kaulēšanās nelīdzēja ne angliski, ne krieviski
Ceturtā diena. Ranna – Johvi – Aseri
Rīts bija dramatisks. Lija tā, ka visa pļava bija balta. Nevis lija, bet gāza kā no spaiņiem, visu rītu. Gulēju uzmodies un domāju divas lietas: kā vispār tikt no telts ārā un sapakoties braucienam, un... whew, ku labi, ka nevajag uz tualeti
Situācija atrisinājās, lietus rimās un uzspīdēja saule. Laiks bija vēss, bet foršs. Lai arī bija sapirkts ekipējums, kurš bija sācis jau plīst šur un tur, bija cerība, ka šodien pa dienu tik ļoti negāzīs. Cerība sevi neattaisnoja.
Mārtiņa mocis sāka spītēties, nokritās apgriezieni, kaut kas ar karburarotru, pabakstīja ar pirkstu, papūta ar muti, saskrūvēja, saregulēja un itkā varējām braukt. Itkā. Nejauši konstatējām, ka viņam pakaļējā riepa ļodzās kā galerts, ir manāms spieķu iztrūkums un pārējie spieķi kā zirnekļa tīkla audekls lunkani. Mārcis tūdaļ izteica piezīmi: „Nav braucams!”. Pasažiere, Mārtiņa draudzene Līva pārkāpa aizmugurē citam mocim un...braucām tālāk, līdz tuvākajai pilsētai.
Caur vietējiem onkuļiem tika sazīmēta adrese uz motoveikalu – Survival Moto, privātmāja ar pagalmu, piegrūstu kvadraciklu, bagiju un moču, nedaudz armijas tehnikas un liela remontzāle ar moto pacēlāju un bardaku, kur kādas četras stundas tika mocīts nelaimīgais dandzis.
Beigās gan tika pievilkti esošie spieķi, iztrūkstošie ignorēti, riteņi samainīti vietām, pa to laiku meiču sagatavotas pusdienas uz mašīnas kapota, paēduši, pasmējuši, jābrauc!
Man sāka parādīties slimīguma sajūta jau dienas sākumā, šo četru stundu laiku vienkārši gulēju pagalmā uz zemes pie garāžas vārtiem, cenšoties atpūsties un savākt spēkus, bija vēlme, lai neuzkāpj temperatūra, taču visu atlikušo dienu sajūtas nerimās.
Viens no ievērojamākajiem apskates objektiem viennozīmīgi bija stāvkrasts pie Jõhvi!
Tikuši līdz Aseriem, ganījāmies tur apkārt, meklēdami kādu kempingu zem jumta, taču, sapratuši, ka te nekas nebūs, atradām skaistu priežu audzi Somu līča piekrastē, drēgnu un izlijušu, kurā cēlām atkal teltis, piebeidzām pēdējos malkus no litrīgā Jack Daniels, ieturējāmies ar ārprātīgi garšīgām vakariņām – kartupeļu mīcekni ar tušonku un salātiem, ātri salīdām pa teltīm un.. klik.
Piektā diena. Aseri – Viljandi
No rīta pārsteigums – laiks fantastisks, rotājas saulīte, temperatūra nav, ēstgriba ir, brauciens tāls, pakojamies, ēdam, smejamies, braucam. Ko tur gari stāstīt.
Ūdensizturīgie kostīmi ir jau saguruši. Mārim aprāvusies piedurkne, kājstarpe biksēm pilnīgi pušu, lietus solās un pelēkās izolācijas lentas vēl nav. Braucot drīz tā tiek sadabūta un Mārcis pagatavo elegantas spīdīgas bikses no „makgaiverenes”
Starp citu – visās dienās mēs arī tankojāmies.
Nav jau tā, ka viss ar vienu bāku tikai – braucam un braucam. Es parasti katru dienu lēju pa 8 litriem. Cits vairāk, cits mazāk, atkarīgs no daudz kā
Pa ceļam gribējās kaut ko apskatīt, bet iznāca tā mazāk, ja neskaita slēpošanas trasi ar mīkstu zemi un kalniņiem, kur nobaudījām motociklu tā teikt, veiktspēju
Šoreiz meičas ar mašīnu aizbrauca mums pa priekšu un laikus jau sameklēja naktsmītni zem jumta, pārmaiņas pēc bija vēlme nobaudīt komfortu un gultu nevis dubļiem sadzītu, izmīcītu matracīti un miklu guļammaisu. Ārā jau gāza lietus, kā jau šinī dienā bija pierasts, savukārt mēs – siltās istabās, siltas vakariņas, silts aliņš
Beigās Mārcis vienā no istabiņām stāstīja brutālu, bet ārkārtīgi garu pasaku par ezīšiem un Liepājas Metalurgu, ka es vairs neatceros tās beigas, vienkārši atlūzu. Kā pārējie – nezinu
Sestā diena. Viljandi – Rūjiena – Valmiera
Nu nepierasti gulēt telpā nu. Karsts un bezgaiss, kājas ārā no gultas, elpot nav ar ko. Istabiņā, kur daži gulējām, nebija logu, tāpēc bija problēmas ar saprašanu – diena vai nakts. Aiz durvīm esošā kņada savukārt liecināja, ka ir jau laikam pienācis rīts un jāpastiepjas līdz telefonam, lai apskatītos, cik īsti ir pulkstenis. Ceļamies.
Kā mūs visus, tā arī pašu Mārtiņu jau gaidīja izbrīns un pārsteigums – ārā atstātais mocis vējā un lietū bija sagāzies, vējstikls bija sadauzīts lauskās, izsista lampa un skats kopumā nejauks.
Viss tika savākts, lauskas noliktas neuzkrītoši stūrītī, brokastis. Kad kājas jau sāk mīņāties uz braukšanu, secinām, ka ārā, protams, gāž kā no spaiņiem. Visi pakojas un uzlabo savus kostīmus, kājas auj maizes un miskastu maisiņos, vij ar izolenēm un, īsāk sakot, sāk jau izskatīties pēc klauniem
Rūjienā apskatām senlaicīgas dzirnavas gida pavadībā, cienājamies ar āboliem un aitas vilnas kamolīšiem, stāstiem par senajiem laikiem, sarežģīto tehnoloģiju, augstajām cenām un biznesu. Viesu māja tur ir vienkārši fantastiska, ar iespēju gulēt siena šķūnī lielā skaitā. Šoreiz mums tas gāja secen. Lietus savukārt tanī brīdī nogāž tā, ka biezs, viss dubļos, šķidrs un nejauks. Motocikli sacūkāti ar dubļiem un eļļas pilēm, hromi jau sen vairs kā nespīd, bet tas springumu neraisa, tā tam jābūt. Pēcāk to visu viegli atmazgā un viss ir skaisti. Atkal.
Šoreiz civilizēti un telefoniski sarunājam pusdienu galdu Rūjienas restorānā ar divām dzērvēm pie durvīm. Paēduši brangi, laižam uz Valmieru, pa ceļam vēl paspējot nedaudz pārkāpt noteikumus, ignorējot sarkanā signāla zīmi ceļa remonta posmos, braucot pa šosejas malu, lavierējot starp sarkanajām brīdinājuma barjerām un beigās paņemot katrs pa vietējam apinītim, protams, no plastmasas pudeles.
Pirts, alus, vakariņas, miegs, naktsmiers un viss.
Septītā diena. Valmiera – mājupceļš (Jelgava, Rīga, Ugāle, Liepāja – kā nu kuram)
Neapnika vēl lasīt?
Mārtiņam uz Ugāli, Kristapam vēl tālāk – Liepāja. Nezinu, kā šamie aizkūlās, es atbraucu mājās atkal slapjš, pilnām nāsīm ūdens. Pa ceļam redzēt nevarēju praktiski neko, brilles svīda ciet, fūres meta ūdeni taisni ģīmī un ceļš bija ar risēm nejauks. Braucu akurāti, zobus vietām sakodis, bet to bija jāizbauda. Rīgā ieradāmies ciemos uz Jawa veikalu, iedzert siltu kafiju, „atrādīt” izmirkušos močus, padalīties iespaidiem. No turienes jau startējām katrs uz savu pusi, atsveicinājāmies un salijām katrs savā virzienā
Rezumē: Jāpiedzīvo pašiem, visu nevar izstāstīt. Laika apstākļi nelutināja šoreiz nemaz. Taču tas dod tās emocijas, krāsas un dažādību. Kopā to pārvarēt un iesmiet, jokot un braukt tik tālāk... kur deguns rāda. Misija izpildīta. Es uzskatu, ka viss godam. Motocikli izturēja gan karstumu, gan lielās lietusgāzes. Dienas skrēja ļoti ātri. Vai iesaku šo maršrutu? Nezinu, labāk izdomājiet paši savu un tad dalāmies iespaidos
Par bendzīnu, eļļām un izmaksām šoreiz neko nezinu – vienkārši neskaitīju. No Jelgavas līdz Jelgavai man sanāca kādi 1100 kilometri.
Paldies ceļa biedriem par lielisko kompāniju: Santai, Mārtiņam, Līvai, Mārcim, Lindai, mazajam Edgaram, Naurim, Anitai un Kristapam.
Ja ir kādi jautājumi, nekautrējaties...