Gribēju moto cienītājus iepazīstināt ar interesantu mopēdu kolekcionāru. Viņa paraugam var sekot. Raksts savu nozīmi nav zaudējis.
Raksts noKurzemnieks - Kuldīgas rajona laikraksts
Vīrs ar 24 mopēdiem garāžā
trešdiena, 19 oktobris 2005
Kuldīdznieks Dzintars Kuršinskis dažos gados savācis visai ievērojamu padomju gados ražoto mopēdu kolekciju. Tā kļuvusi par aizraušanos, kurai ziedot kā brīvo laiku, tā naudu.
Piepilda bērnu dienu sapni
Sapnis par savu mopēdu radies jau agrā bērnībā, taču toreiz to nav izdevies īstenot. Uz īsu brīdi viņš ieguvis kādu braucamo, taču pa īstam pie tā ticis stipri vēlāk. Tā teikt, pirmo mopēdu pirms astoņiem gadiem Dzintars pārņēmis no draudzenes Ilzes vectēva, kuram tas bijis nolikts pažobelē lauku mājā.
Izcēlis no tās, uzpucējis, ielicis motoru un braucis. Tas bijis Ukrainā, Ļvovā, 1964. gadā ražots mopēds MV-042 vēl ar aizmugurējo centrālo amortizatoru. Sākumā ielicis jaunu, mūslaiku motoru, bet ar laiku sapratis, ka vajadzētu dabūt oriģinālu, un atjaunojis pilnībā.
Braucams pēc 40 gadiem
Kolekcionēšanai Dzintars pa īstam pievērsies pagājušajā gadā. Sākumā neko nopietnu nedomājot, kopā ar draugu Mārci Ausmani nolēmuši ar šādiem mopēdiem izbraukt Kuldīgas Pilsētas svētku gājienā. Otru braucamo atraduši pie kādas tantes, kas to turējusi bēniņos. Tas izrādījies vēl unikālāks modelis par pirmo ieguvumu – vēl viens Ļvovā ražots eksemplārs V-902, tādi ražoti tikai no 1958. līdz 1961. gadam.
Šādam mopēdam ir 45 kubikcentimetru jauda, tas var sasniegt teju 40 kilometru ātrumu stundā. Pielejot pilnu divu litru bāku, varot nobraukt ap 100 kilometriem. Nav grūti izrēķināt, ka litrs benzīna 100 kilometriem arī šodien, pēc vairāk nekā 40 gadiem, ir labs rādītājs un var vilināt ne vienu vien šoferi padomāt par transportlīdzekļa maiņu. Draugam gan nācies mopēdu lietas citu interešu dēļ atlikt malā, bet Dzintars tieši tad sācis aizrauties.
Mopēds siena kaudzē
Pērn vēl bijis iespējams bezsaimnieka mantu reģistrēt, to Dzintars izmantojis un reģistrējis septiņus mopēdus. Nu esot jāsāk domāt par pievienošanos kādai motobiedrībai vai jāizveido kas līdzīgs pašam, lai šādus braucamos legalizētu, citādi izmaiņas likumos to darīt liedzot.
Pavisam Dzintara īpašumā ir 24 mazi spēkrati, 19 modeļi neatkārtojas. Lielāko daļu braucamo kolekcionārs atradis tepat, Kuldīgas rajonā. Tomēr ir arī mopēdi, kas mērojuši tālāku ceļu.
Piemēram, 1973. gadā Ukrainā ražotā Verhovina atceļojusi no Bolderājas Rīgā. To viņš atradis pēc sludinājuma internetā. Parasti mopēdi tiek atrasti ar paziņu palīdzību. Tie, zinādami Dzintara aizraušanos, paši pievēršot uzmanību, kur kas stāv nolikts.
Viņš ievietojis sludinājumu laikrakstā, taču panākumus nav guvis. „Cilvēkiem mopēdi stāv iekrauti šķūnīšos, paši viņi tiem vairs nepievērš uzmanību. Piemēram, Rendā nesen dabūju mopēdu Verhovina ideālā kārtībā. Kāds cits ilgu laiku bija stāvējis zem siena kaudzes. Tantei tā bija prasta grabaža: ja reiz neiet, tad jau lūznis,” stāsta Dzintars. Toreiz mopēdu, aplipušu ar siena čubām, atvedis draugs.
Laiks dara savu
Nereti daudz kolekcijai noderīga varot atrast arī lūžņos. Pat šķietami nenozīmīgs, vecs atstarotājs var izrādīties būtiska sastāvdaļa, lai pilnībā nokomplektētu kādu modeli. Smādēts netiek ne vecs, sarūsējis rāmis, ne bāka, ne cita detaļa. Katrai ar laiku atrodoties sava vieta.
Vienas no visgrūtāk iegūstamajām detaļām ir oriģinālie dermatīna sēdekļi – tie laika gaitā bojāti un samainīti pret jaunākiem ražojumiem. Izturīgāki ir ar ādu apvilktie, taču tos tāpat nav viegli atrast. Reizēm Dzintars spiests iegādāties vairs nelietojamu mopēdu tikai sēdekļa dēļ vien.
Vienu otru braucamo vai kādu detaļu izdevies atrast, atceroties bērnību. Pie tiem pašiem onkuļiem, kas kādreiz redzēti braucam, Dzintars arī dodas ciemos. Tā viņš reiz uzgājis vairākas jaunas Padomju Savienībā izgatavotas riepas, kas ilgi nostāvējušas uz skapjaugšas, kur kāds mopēda īpašnieks tās rūpīgi glabājis.
Tādas vairs nekur neražo, taču mopēds ar mūsdienīgām riepām vairs nebūtu tas pats, pārliecināts kolekcionārs. Tāpat daudzi braucamrīku īpašnieki šo to pārveidojuši un pielāgojuši savām vajadzībām. Piemēram, vienam mopēdam Verhovina pārmetināta kāja, lai tas stabilāk stāvētu, taču kolekcionāram nu atkal jāmeklē vietā oriģināla detaļa.
Savdabīga vēsturnieka misija
Neviens Dzintara krājuma mopēds vairs netiek ražots, tāpēc kolekcionārs nodarbi uzskata par veidu, kā saglabāt pagājušā laika liecības. Esot cilvēki, kuri mopēdus vācot pārdošanai ārzemju kolekcionāriem, tāpēc iegūt retus eksemplārus kļūst grūtāk.
Dzintars sapratis, kas šis ir pēdējais laiks, kad pie tādiem vēl tikt un mēģināt braucamos saglabāt. Viņš noskaidrojis vairāku unikālu eksemplāru atrašanās vietu, taču visus nav izdevies iegūt. Dažus īpašnieki nevēloties pārdot vai iemainīt pret citiem, taču arī paši neizmanto un atstāj nomestus blakus lūžņiem, sak’, gan jau saimniecībā noderēs.
Kolekcija gaida darbarokas
Pagaidām restaurācijai laika neatliek. Pamatīgi salaboti tikai abi vecākie Ļvovas modeļi, tie arī braukšanas kārtībā. Viena mopēda atjaunošana izmaksājot vairākus simtus latu, tas prasa daudz laika, tāpēc pagaidām to izdarīt nav viņa spēkos.
Kādu laiku mopēdus remontēt Dzintars atļāvis puikām, kas garāžu teritorijā uzturējušies un interesējušies par tehniku. Tas tomēr izrādījies nenopietni, jo jauniešus vairāk saistījusi braukšana, nevis uzturēšana kārtībā.
Cits citu atbalsta
Kolekcionārs nolēmis ar laiku iegūt visus Latvijā ražotos mopēdus. Pagaidām trūkst Rīgas-5, Rīgas-22 un daļēji arī Rīgas-12. Viņš apzinās, ka visus mūsu valstī lietotos savākt ir gandrīz neiespējami. Turklāt vairākus modeļus gandrīz nav iespējams sameklēt, jo tie, piemēram, pastniekiem, dzelzceļniekiem u.c., bijuši paredzēti dienesta uzdevumiem un ražoti nelielā skaitā.
Ja izdodas atrast vecāku motociklu, arī to Dzintars neatraidot, jo vēlāk varot iemainīt pret mopēdiem. Tas pats attiecas uz antīkiem velosipēdiem. Dzintars jau sazinājies ar citiem kolekcionāriem, tas darbu atvieglojot, jo katrs meklē ko specifisku un labprāt palīdz pārējiem. Tādu, kas tāpat kā kuldīdznieks interesētos tikai par mopēdiem, gan Latvijā satikt neesot izdevies.
Sapnis par mopēdu muzeju
Kolekcionēšana Dzintaram tuva kopš bērna kājas. Skolas laikā krājis dažādas monētas, vēlāk petrolejas lampas, nu mopēdus. Viņš lolo sapni kādudien Kuldīgā atvērt mopēdu muzeju. Lai tas piepildītos, viņš cer uz tādu cilvēku atsaucību, kuri palīdzētu vākumu papildināt.
Pirmos eksemplārus glabājis daudzstāvu nama pagrabā, bet, kad vieta kļuvusi par šauru, iegādājies garāžu. Arī tā nu piepildīta, tāpēc jādomā par vēl vienu vai lielāku telpu. Līdz muzejam vēl tāls ceļš ejams, taču kolekcionārs pārliecināts, ka reiz tas durvis vērs.
**
Dzintars Kuršinskis
Kuldīdznieks, dzimis Kurmāles pagastā, netālu no Kurmāles muižas.
Mācījies Kuldīgas 3. vidusskolā, pēc tam Rendas astoņgadīgajā skolā.
Galdnieka-namdara arodu apguvis Kuldīgas 78. arodvidusskolā, mācības turpinājis Rīgas celtniecības koledžā.
Strādājis galdniecībā, kokapstrādē un tirdzniecībā, tagad ir pašnodarbināta persona celtniecībā.
Mājās Dzintaru gaida Ilze, kura strādā Kuldīgas tekstilā par šuvēju, un sešus gadus vecais dēls Mārtiņš, kurš dienu aizvada bērnudārza Cīrulītis pirmsskolas sagatavošanas grupiņā.
varu pateikt droši ka 10 modeļi ir reģistrēti CSDD vēl kādi 5 gaida savu laiku.pārējiem noteikti ja būs vajadzība būs jākārto vēsturiskā spēkrata nummura zīme.
Mixx : Šobrīd galvenais - jāvāc, kamēr vēl ir. Tad varēs restaurēt u.t.t.
paldies par atbalstu.pirmkārt man jāsaved kārtībā ēka kur tos gribu izstādīt un ticiet man tā nav maza.un ja patreiz naudu ieguldītu restaurācijā tad daudzi modeļi man vienkārši aizietu gar degunu.
Piekrītu Mixx un Dezamet:
Mototehnika kolekcijām jāvāc, kamēr ir!
Pagājušā nedēļā biju saticis motociklu restaurātoru Žeņu no Mārupes
- viņš teica, ka senā mototehnika (kustāmais īpašums?) ir viena no tām, kurā ieguldīt laikā, kad naudai zūd vērtība...
Raksts no Kurzemnieks - Kuldīgas rajona laikraksts
Vīrs ar 24 mopēdiem garāžā
trešdiena, 19 oktobris 2005
Kuldīdznieks Dzintars Kuršinskis dažos gados savācis visai ievērojamu padomju gados ražoto mopēdu kolekciju. Tā kļuvusi par aizraušanos, kurai ziedot kā brīvo laiku, tā naudu.
Piepilda bērnu dienu sapni
Sapnis par savu mopēdu radies jau agrā bērnībā, taču toreiz to nav izdevies īstenot. Uz īsu brīdi viņš ieguvis kādu braucamo, taču pa īstam pie tā ticis stipri vēlāk. Tā teikt, pirmo mopēdu pirms astoņiem gadiem Dzintars pārņēmis no draudzenes Ilzes vectēva, kuram tas bijis nolikts pažobelē lauku mājā.
Izcēlis no tās, uzpucējis, ielicis motoru un braucis. Tas bijis Ukrainā, Ļvovā, 1964. gadā ražots mopēds MV-042 vēl ar aizmugurējo centrālo amortizatoru. Sākumā ielicis jaunu, mūslaiku motoru, bet ar laiku sapratis, ka vajadzētu dabūt oriģinālu, un atjaunojis pilnībā.
Braucams pēc 40 gadiem
Kolekcionēšanai Dzintars pa īstam pievērsies pagājušajā gadā. Sākumā neko nopietnu nedomājot, kopā ar draugu Mārci Ausmani nolēmuši ar šādiem mopēdiem izbraukt Kuldīgas Pilsētas svētku gājienā. Otru braucamo atraduši pie kādas tantes, kas to turējusi bēniņos. Tas izrādījies vēl unikālāks modelis par pirmo ieguvumu – vēl viens Ļvovā ražots eksemplārs V-902, tādi ražoti tikai no 1958. līdz 1961. gadam.
Šādam mopēdam ir 45 kubikcentimetru jauda, tas var sasniegt teju 40 kilometru ātrumu stundā. Pielejot pilnu divu litru bāku, varot nobraukt ap 100 kilometriem. Nav grūti izrēķināt, ka litrs benzīna 100 kilometriem arī šodien, pēc vairāk nekā 40 gadiem, ir labs rādītājs un var vilināt ne vienu vien šoferi padomāt par transportlīdzekļa maiņu. Draugam gan nācies mopēdu lietas citu interešu dēļ atlikt malā, bet Dzintars tieši tad sācis aizrauties.
Mopēds siena kaudzē
Pērn vēl bijis iespējams bezsaimnieka mantu reģistrēt, to Dzintars izmantojis un reģistrējis septiņus mopēdus. Nu esot jāsāk domāt par pievienošanos kādai motobiedrībai vai jāizveido kas līdzīgs pašam, lai šādus braucamos legalizētu, citādi izmaiņas likumos to darīt liedzot.
Pavisam Dzintara īpašumā ir 24 mazi spēkrati, 19 modeļi neatkārtojas. Lielāko daļu braucamo kolekcionārs atradis tepat, Kuldīgas rajonā. Tomēr ir arī mopēdi, kas mērojuši tālāku ceļu.
Piemēram, 1973. gadā Ukrainā ražotā Verhovina atceļojusi no Bolderājas Rīgā. To viņš atradis pēc sludinājuma internetā. Parasti mopēdi tiek atrasti ar paziņu palīdzību. Tie, zinādami Dzintara aizraušanos, paši pievēršot uzmanību, kur kas stāv nolikts.
Viņš ievietojis sludinājumu laikrakstā, taču panākumus nav guvis. „Cilvēkiem mopēdi stāv iekrauti šķūnīšos, paši viņi tiem vairs nepievērš uzmanību. Piemēram, Rendā nesen dabūju mopēdu Verhovina ideālā kārtībā. Kāds cits ilgu laiku bija stāvējis zem siena kaudzes. Tantei tā bija prasta grabaža: ja reiz neiet, tad jau lūznis,” stāsta Dzintars. Toreiz mopēdu, aplipušu ar siena čubām, atvedis draugs.
Laiks dara savu
Nereti daudz kolekcijai noderīga varot atrast arī lūžņos. Pat šķietami nenozīmīgs, vecs atstarotājs var izrādīties būtiska sastāvdaļa, lai pilnībā nokomplektētu kādu modeli. Smādēts netiek ne vecs, sarūsējis rāmis, ne bāka, ne cita detaļa. Katrai ar laiku atrodoties sava vieta.
Vienas no visgrūtāk iegūstamajām detaļām ir oriģinālie dermatīna sēdekļi – tie laika gaitā bojāti un samainīti pret jaunākiem ražojumiem. Izturīgāki ir ar ādu apvilktie, taču tos tāpat nav viegli atrast. Reizēm Dzintars spiests iegādāties vairs nelietojamu mopēdu tikai sēdekļa dēļ vien.
Vienu otru braucamo vai kādu detaļu izdevies atrast, atceroties bērnību. Pie tiem pašiem onkuļiem, kas kādreiz redzēti braucam, Dzintars arī dodas ciemos. Tā viņš reiz uzgājis vairākas jaunas Padomju Savienībā izgatavotas riepas, kas ilgi nostāvējušas uz skapjaugšas, kur kāds mopēda īpašnieks tās rūpīgi glabājis.
Tādas vairs nekur neražo, taču mopēds ar mūsdienīgām riepām vairs nebūtu tas pats, pārliecināts kolekcionārs. Tāpat daudzi braucamrīku īpašnieki šo to pārveidojuši un pielāgojuši savām vajadzībām. Piemēram, vienam mopēdam Verhovina pārmetināta kāja, lai tas stabilāk stāvētu, taču kolekcionāram nu atkal jāmeklē vietā oriģināla detaļa.
Savdabīga vēsturnieka misija
Neviens Dzintara krājuma mopēds vairs netiek ražots, tāpēc kolekcionārs nodarbi uzskata par veidu, kā saglabāt pagājušā laika liecības. Esot cilvēki, kuri mopēdus vācot pārdošanai ārzemju kolekcionāriem, tāpēc iegūt retus eksemplārus kļūst grūtāk.
Dzintars sapratis, kas šis ir pēdējais laiks, kad pie tādiem vēl tikt un mēģināt braucamos saglabāt. Viņš noskaidrojis vairāku unikālu eksemplāru atrašanās vietu, taču visus nav izdevies iegūt. Dažus īpašnieki nevēloties pārdot vai iemainīt pret citiem, taču arī paši neizmanto un atstāj nomestus blakus lūžņiem, sak’, gan jau saimniecībā noderēs.
Kolekcija gaida darbarokas
Pagaidām restaurācijai laika neatliek. Pamatīgi salaboti tikai abi vecākie Ļvovas modeļi, tie arī braukšanas kārtībā. Viena mopēda atjaunošana izmaksājot vairākus simtus latu, tas prasa daudz laika, tāpēc pagaidām to izdarīt nav viņa spēkos.
Kādu laiku mopēdus remontēt Dzintars atļāvis puikām, kas garāžu teritorijā uzturējušies un interesējušies par tehniku. Tas tomēr izrādījies nenopietni, jo jauniešus vairāk saistījusi braukšana, nevis uzturēšana kārtībā.
Cits citu atbalsta
Kolekcionārs nolēmis ar laiku iegūt visus Latvijā ražotos mopēdus. Pagaidām trūkst Rīgas-5, Rīgas-22 un daļēji arī Rīgas-12. Viņš apzinās, ka visus mūsu valstī lietotos savākt ir gandrīz neiespējami. Turklāt vairākus modeļus gandrīz nav iespējams sameklēt, jo tie, piemēram, pastniekiem, dzelzceļniekiem u.c., bijuši paredzēti dienesta uzdevumiem un ražoti nelielā skaitā.
Ja izdodas atrast vecāku motociklu, arī to Dzintars neatraidot, jo vēlāk varot iemainīt pret mopēdiem. Tas pats attiecas uz antīkiem velosipēdiem. Dzintars jau sazinājies ar citiem kolekcionāriem, tas darbu atvieglojot, jo katrs meklē ko specifisku un labprāt palīdz pārējiem. Tādu, kas tāpat kā kuldīdznieks interesētos tikai par mopēdiem, gan Latvijā satikt neesot izdevies.
Sapnis par mopēdu muzeju
Kolekcionēšana Dzintaram tuva kopš bērna kājas. Skolas laikā krājis dažādas monētas, vēlāk petrolejas lampas, nu mopēdus. Viņš lolo sapni kādudien Kuldīgā atvērt mopēdu muzeju. Lai tas piepildītos, viņš cer uz tādu cilvēku atsaucību, kuri palīdzētu vākumu papildināt.
Pirmos eksemplārus glabājis daudzstāvu nama pagrabā, bet, kad vieta kļuvusi par šauru, iegādājies garāžu. Arī tā nu piepildīta, tāpēc jādomā par vēl vienu vai lielāku telpu. Līdz muzejam vēl tāls ceļš ejams, taču kolekcionārs pārliecināts, ka reiz tas durvis vērs.
**
Dzintars Kuršinskis
Kuldīdznieks, dzimis Kurmāles pagastā, netālu no Kurmāles muižas.
Mācījies Kuldīgas 3. vidusskolā, pēc tam Rendas astoņgadīgajā skolā.
Galdnieka-namdara arodu apguvis Kuldīgas 78. arodvidusskolā, mācības turpinājis Rīgas celtniecības koledžā.
Strādājis galdniecībā, kokapstrādē un tirdzniecībā, tagad ir pašnodarbināta persona celtniecībā.
Mājās Dzintaru gaida Ilze, kura strādā Kuldīgas tekstilā par šuvēju, un sešus gadus vecais dēls Mārtiņš, kurš dienu aizvada bērnudārza Cīrulītis pirmsskolas sagatavošanas grupiņā.
Ints Ķergalvis
http://www.kurzemnieks.lv/index.php?option=com_content&task=view&a...;Itemid=22