Cienījamie Motopower.lv lietotāji, turpinot smērvielu tematiku, jūsu uzmanībai dažī praktiski padomi no smērvielu eksperta Ērika.

Šis ir pārpublicēts raksts no www.statoil-ellas.lv

 

Viltīgā motobraucēja risinājumi

 

 

 

Kā zināms, slinkums ir viens no progresa virzītājiem. Bet vai visi laika / līdzekļu Ieoptimizācijas paņēmieni noved pie ieguvumiem? Te dažu apšaubāmu risinājumu vērtējums:

1. viltība: „noliešu veco eļļu rudenī, svaigu liešu pavasarī”

Kad motocikla īpašnieks konfrontējas ar argumentu par eļļā varbūtējām skābēm , rodas fiksā ideja – "noliešu veco eļļu kopā ar visām drazām un lieta darīta!". Noteikti šāds risinājums būs labāks kā vienkārši „nomest” motociklu līdz pavasarim, taču tiek piemirsts par vismaz 10-20% motorā paliekošu eļļu. Šo apjomu var atrast instrukciju rokasgrāmatās, kur norādīts „sausa” motora eļļas tilpums un tilpums, nomainot eļļu kopā ar filtru. Litru tarpība, būs teorētisks nenolejamais vecās eļļas atlikums.

Attēlā izvilkums no Kawasaki ZX12R instrukciju rokasgrāmatas. Kā redzams, šajā liela apjoma motorā paliek vismaz (3,6L - 2,8L) = 0,8L vecās eļļas, kas ir 22% no kopējā apjoma. Tas ir daudz!

Nenolietajā eļļā oksidācijas process turpinās daudz straujāk kā svaigā eļļā. Tātad vienīgais ieguvums no viltības būs mazāk nosēdumu karterī, atnākot nākošai sezonai.Savukārt, savlaicīgi nomainot eļļu un izdzenājot to pa eļļas kontūru, viss liekais no virsmām tiks noskalots un līdz pavasarim uz tām būs nevainojama aizsardzība.

Un vēl kāds arguments pret aprakstīto paņēmienu:
Zinu, tas nav par tevi, taču no simts moto īpašniekiem būs pāris, kas motoru kāda jautra ziemas pasākuma laikā, nejauši piestartēs bez eļļas karterī.

2. viltība: „ziemā eļļu nemainu, jo pāris reizes mēnesī uzšķiļu”

Populārs ir viedoklis, ka galvenais motora ienaidnieks ilgstošas uzglabāšanas laikā ir „no motora slīdvirsmām notekoša eļļa”. Daudzi pat tādēļ izvēlas pašu viskozāko eļļu, kādu vien ražotājs pieļauj vai pat augstāku, aizmirstot, ka pilnvērtīgu eļļošanu nodrošina ne tik daudz eļļas spēja pieķerties un palikt uz virsmām , bet gan eļļas spiediens. Paaugstinātas viskozitātes eļļa lēnāk tiek uzsūknēta, tātad lēnāk nonāk līdz virsmām, kuras pēc ilgstošas dīkstāves patiešām var būt klātas ar visai niecīgu eļļas slāni.

Neesmu gan pētījis, bet esmu pārleicināts, ka pāris nedēļas nedarbināta motora virsmas būs klātas ar praktiski vienāda biezuma eļļas slāni gan SAE 5W-30, gan SAE 20W-50 gadījumā.
Bet ne par viskozitāti šoreiz.

„Uzšķilšanas” metode vēl varētu daļēji darboties motocikliem, kuri, sezonai beidzoties, tiek uzglabāti apkurināmās un sausās telpās. Taču arī šajā gadījumā ir vairākas kontrindikācijas:

Tā kā visdrīzāk ziemā ar motociklu nebūs iespējams izbraukt līkumu, motoru nāksies darbināt turpat telpās. Bet ilgstoša tukšgaita ir viens no paņēmieniem, kā eļļā sakrāt degvielu. Īpaši, ja degvielas padeves sistēma nav ideālā kārtībā.Tāpat ilgstoša tukšgaita nav ieteicama arī no mehānikas viedokļa, taču tā jau ir tēma ārpus eļļošanas konteksta.Jārēķinās arī, ka startēšana ik pēc pāris nedēļām būtiski neatšķiras no startēšanas pēc vairākiem mēnešiem. Proti, eļļa abos gadījumos nebūs tā, kas pilda sākotnējo virsmu aizsardzības funkciju, bet gan atlikušajā eļļā esošās piedevas. Un tā vienas ziemas laikā motors var piedzīvot vairāk kā desmit šādus „pussausos” startus viena starta vietā pavasarī.Esmu pārliecināts, ka šīs metodes piekritēji patiesībā nezina, cik bieži motors tiek iedarbināts. Visdrīzāk motocikls tiek darbināts, vadoties pēc garastāvokļa, telpu temperatūras un citem apstākļiem.Taču vislielākās nepatikšanas draud motoriem, kuri tiek uzglabāti neapkurināmās/mitrās telpās. Šādos apstākļos, uzsildot motoru līdz darba temperatūrai un noslāpējot, temperatūras starpība var būt pietiekama, lai mitrajā gaisā esošais ūdens kondensētos uz iekšējām virsmām. Ūdens var radītskābes koroziju, gultņu kavitāciju un citas nepatikšanas. Gadījumā, ja katrā startēšanas reizē motors netiks vismaz 15-20 minūtes darbināts virs 90C, iepriekšējā reizē akumulētais ūdens neiztvaikos. Tā karterī var sakrāt visai pamatīgu daudzumu H2O.

Ir redzēts gadījumi no auto jomas, kur cilvēkam praktiski jauna automašīna ar 30 000km eļļas nomaiņas intervālu un autorizētā dīlera servisā ielietu jaunākās paaudzes sintētisku eļļu. Taču ziemas aukstajos mēnešos eļļas resurss tika iznīcināts, nenobraucot pat ne trešdaļu no maiņas intervāla. Iemesls gaužām vienkāršs – īpašnieks automašīnu izmantoja praktiski tikai, lai pārvietotos no mājām uz darbu un atpakaļ, bet attālums starp abiem punktiem nenodrošināja pat motora uzsilšanu līdz darba temperatūrai.

Protams, tevi var nepiemeklēt neviens no šajā nodaļā aprakstītajiem kāzusiem, tomēr nepietiekamas kontroles apstākļos riski „uzšķilšanas” piegājienam ir vairāk kā potenciālie ieguvumi. Turklāt lielākā daļa šādas metodes izmantotāju, kā saprotu, pavasarī eļļu maina tā kā tā. Tātad ieguvums labākajā gadījumā ir līdz pavasarim atliktais maksājums par dažiem litriem eļļas un filtru. Un ja vēl sarēķina, cik šādai ziemas darbināšanai tiek patērēta degviela, ieguvums pārvēršas par zaudējumiem.

Ceru sājā sadaļā izdevās pietiekoši pamatot eļļas maiņas nepieciešamību pirms ieziemošanas vai ilgstošas uzglabāšanas.

Ēriks Lielmanis
tehniskais konsultants