03.08.2013.

Plānotais maršruts:

Rumānija
Negesti Albalulila Sibiu LaculBalea
------------------------------------------------------------------------------------------------>

Tikko kā pamodos, uzreiz izlīdu no telts un ar visu guļammaisu aizvilkos uz šūpuļtīklu. Ārā vēl tumšs, neskatījos pulkstenī, bet pieņēmu ka jābūt ap 5iem. Kādu brīdi guļu un saprotu, ka mana pakaļa sāk palikt slapja. Lēnām tinu atpakaļ vakardienas filmu un ar detektīva cienīgu notikumu analīzi sakrāmēju kopā kadrus par to kā Ahims stāstīja, ka jaunu šūpuļtīklu varot pareizi iestaipīt to saslapinot un noslogojot… Nu ja, ne velti šūpuļtīklā bija iemesta smagā soma, skaidrs ka vakar kad biju jau teltī, maiss ir piedzīvojis slapināšanu. Nu ok, aizvelkos uz telti pēc paklājiņa ieklāju to šūpuļtīklā un nu varu gulēt nemirkstot, tas ir daudz patīkamāk. OF… uz brīdi paplīstu.. te ir čilīgi, blakus tek strauts, visapkārt biezs mežs, laba vieta kur noslaistīties un nepārtraukti domāt par lāčiem.
Pamostos otro reizi, kad Aivis (ne lācis) sāk kūņoties ārā no telts. Celties, protams, vēl negribas.. slaistos. Ahims paņem kameru un safilmē mūsu kempu, tad mani un nu gan ir laiks sākt kustēties. Brokastīs šodien maizes ar pastēti, viss ir kruta pastētes ir divu veidu viena parastā viena šerpā, mēs pat varam izvēlēties, kas kuram labāk garšo. Ārā, kā jau katru rītu kalnos, ir pavēss un saule te ar tik ātri neiespīdēs, jo uz abām pusēm no mums ir milzīgas kalnu grēdas. Šī ne pārāk siltā nakts necik nav sekmējusi vakar izmazgāto drēbju žūšanu, mani gan tas maz uztrauc, jo zinu, ka drīz būs atkal karsts tāpēc savelku slapjās lupatas mugurā, visu izņemot džinsus no tiem vēl tek ūdens.. . Aivis šito gājienu par diži nopietnu neuzskata un savas slapjās drēbes šabāž somā, bet par cik viņam otras bikses nav nākas palienēt no manis termosiltās baleta getras ko pavilkt zem šortiem. Tā nu mantas samestas uz močiem izbraucam no kempa vietas uz ceļa un laižamies pa kalnu lejā.

Drēbju žāvētavas





Jūtam jau, ka ceļš pamatīgi iegriežas un ved mūs tajaā pašā virzienā no kura te uzbraucām. Pats ceļš vienkārši kolosāls, tas ved mūs pa kalnu masīva plaisu kura brīžiem ir tik vien plata cik ceļš, vietām starp šīm klintīm ir dzelzsbetona bloku klājums kas pilda ceļa funkciju. Drīz sasniedzam vēl kādu alu, bet esam te ļoti agri un viss vēl slēgts. Ahims kautko pafočē un braucam tālāk. Pēc neilga laika mūsu aizdomas par ceļa virzienu apstiprinās un izbraucam ārā vietā, kur sākām braukt augšā, esam izmetuši cilpu. Tieši krustā stāv baikeris ar beibi un bailīgi skatās grantenes virzienā pa kuru būtu jābrauc lai tiktu līdz ledājam. Mēs arī piestājam un padalamies pieredzē, ka šī grantene te ir nepilnu kilometru un tālāk aiziet asfalts, vēl tālāk betonka un pavisam tālu braucot sanāks atgriezties te! Laigan ir nedaudz muļķīgi ka esam tur pat kur bijām kad sākām forsēt šo celiņu, tomēr, jāsaka, ka pie iespējas es nedomājot pa to izbrauktu vēlreiz.

Ala, rītarosme uz margas, dabasskats







Tā nu esam izbraukuši uz lielā ceļa un uzņemam kursu Transvagaras kalnu pārejas virzienā. Pēc pāris km pa līkumoto kalnu šoseju nonākam pie maza HES kur uztaisu rītarosmi uz margas un uzvelku kājās slapjos džinsus, jo karstums nu ir pietiekams, lai tos ātri izžāvētu. Sākam braukt un pēc pāris km tie tiešām jau ir sausi un sāk mani sildīt. Dienas gaitā nekā pārāk interesanta nav. Braucam pa samērā labiem ceļiem un cenšamies izvairīties no lielajām šosejām. Dažviet tas izdodas, dažviet nav citu variantu, kā braukt līdzās fūrēm pa starppilsētu maģistrāli. Šeit kādu brīdi nocīnamies ar vienu padumju fūristu, kurš pa līdzenumu mūs vienmēr apdzen, bet pret kalnu gandrīzvai apstājas, tā, ka esam spiesti braukt garām. Lai gan ar 4to arī Jawa te neiet tomēr mūsu čomaks kārpās pavisam gausi un mums pat ar 3robu sanāk braukt daudz ātrāk. Protams par šādu manevru nākamajā līdzenumā tiekam dusmīgi apdzīti atkal.. Paralēli šai tā jau ne mazajai šosejai blakus tiek būvēts milzīgs autobānis, kurš iet taisni pāri visam.. kalniem, mājām, upēm utt. Brīžiem liekas, ka tas ir liels sauzemes tilts, bet šādu konstrukciju var arī saprast, kāpumi un kritumi pa kuriem pašlaik cīnamies ļoti apgrūtina braukšanu, jaunajai šosejai lielu kāpumu vairs nav tā ir pilnībā izlīdzināta. Te atkal rodas jautājums par kādu naudu nabadzīgā Rumānija spēj finansēt tik grandiozu projektu un kāpēc pie mums Latvijā neko tādu neredzam?
Kādu laiku pamatīgi pacepti saulē esam nonākuši līdz pēdējai lielajai pilsētai (Sibiu), kurai mums jāizbrauc cauri pirms sasniedzam Transvagaras kalnu pēreju. Pirms iebaukšanas pilsētā salejam bākās dedzināmo materiālu un apēdam pa saldējumam. Esam gatavi braukt. Mūsu mērķis te ir trāpīt ārā uz mazāka ceļa, kas iet gandrīz paralēli lielajam mums vajadzīgajā virzienā. Pēc neliela līkuma izmešanas ceļa remontu dēļ, esam nonākuši uz īstā ceļa un turpinam braukt gaidot vajadzīgo pagriezienu pa labi. Lai gan navigācija spītīgi saka, ka celiņš uz kura grasāmies nogriezties nav braucams karte mums apgalvo pretējo. Daudz nedomājot griežam iekšā izbraucam cauri mazam miestiņam un pa līkumāinu ar buldozeru izstumtu ceļu braucam vajadzīgajā virzienā.. nu vismaz kompass un saule to apstiprina. Putekļi griežas, akmaņi lido un Ahims arvien vairāk atpaliek, kuram gan gribas putekļus rīt... Pārbraucot pauguru tālu lejā redzams līdzenums un HES kurš mums jāšķērso + Aiz tā vissa kalnu masīvs, kas tad arī ir mūsu šīsdienas mērķis. No šejiense var lieliski salīdzināt karti ar dabu no augšas viss labi redzams.

Pirms navigācijas noliegtā ceļa, paugurā un kurp mēs dodamies







Laižamies lejā, pāris šaubīgi līkumi, uz ceļa stāvoši zirgi, un esam iebraukuši palielā ciematā, tam braucam cauri uz HES, to šķērsojam pa dambi un izbraucam uz lielās šosejas, kuras lielāko daļu nu esam apbraukuši. Līzd pagriezienam uz pāreju palikuši kādi 15km, tie noskaitās ātri, krustojumā piestājam pie arbūzu kalna. Nopērkam arbūzu uz kādiem kilogramiem pieciem un sarēķinam ka tas mums izmaksā 80 santīmus. Tālāk jāatrod vieta, kur to noēst. Viens variants ir tepat blakus esošais karjers, te varētu arī nopelst, tomēr nav viss tik kruti kā gribētos. Pie vārtiem mašīnā cepās čalis kurš mūsu mēģinājumu piekļūt karjeram atvaira ar spēcīgu roku vicināšanu, saprotam, ka tur mēs braukt nevaram. Nu labi laižam tālāk un skatamies kur nomesties, Ahimam visas vietas liekas labas, bet man visu laiku liekas, ka vajag atrast ko labāku. Beigās nobraucam mazā sānceliņā pie kalnu upes un tur arī paliekam. Aivis pasaka visu ko viņš domā par to, ka man nekur nav pietiekami labi lai apēstu arbūzu, bet nu šitā vieta ir laba ļoti, bija vērts ciesties. Tepat blakus viens onka mēģina makšķerēt, tas manī raisa pārdomas par zivju esamību šajā upē. Tak nez vai viņš te makšķerē sporta pēc, bet straume šeit nereāla, vienas vienīgas krāces, vai tiešām kāda zivs līdz šejienei var uzkulties un kurnu vēl dzīvot? Šādi vērojot makšķerētāju un pa ceļu garām ejošos tūristus tiek noēsts arbūzs, acis sprāgst laukā un ir laiks doties tālāk.

Tirgoņi, karjers, arbūzs, upe kurā sanāk ka ir zivis









Ceļš sākumā līkumo pa mežu un ved mūs arvien tuvāk Bale ezeram, ik pēc kilometra stabiņš ar ciparu, kurš norāda atlikušos km. Tad vienā vietā uz ceļa rotājās liels uzraksts (ROAD TO HELL), kurš liek saprast ka šis ceļš būs labs TOČNA! Un jo augstāk braucam jo labāk paliek, izlienam virs kokiem un aiz muguras redzam līdzenumu no kura atbraucām, priekšā redzam kalnu pāreju kas ir mūsu mērķis. Jāsaka ka šis ceļš ir pilns ar tūristiem un ne velti, katrs grib pabraukt pa ceļu uz kura filmēta TopGear sērija un kurš ir atvērts braukšanai vien 8 mēnešus gadā. Nu jau esam uzbraukuši tik augstu, ka atskatoties var redzēt kā pa kalnu uz leju aizvijas ceļa čūska pa kuru šeit nokļuvām. Pacēlumi brīžiem ir tik stāvi, ka nākas slēgties uz 1. ātrumu, braucas lēni, bet sajūtas virs jebkuriem Latvijas augstākajiem ūdenstorņiem. Ir skaidrs, kāpēc braukt šit var tikai 8 mēnešus gadā - šajos kāpumos uz slidena ceļa nenoturēs pat vislabākās riepas. Jūtam arī ka lejā piedzīvotā svelme ir pārgājusi mērenā klimatā ar nereāli spēcīgu vēju, kas vēlāk, kad esam uzbraukuši pie Bale ezera, apgāž Ahima moci. Mocis bija nolikts labi, tikai perpendikulāri vējam un ar to pietika lai iepūšot somu izveidotajā burā tas apgāztos tieši momentā, kad garām iet tūristi. Mēs, protams, visu vainu uzvēlām tieši viņiem! Tas bija joks bet viņi gandrīz noticēja, ka vainojam vņus, hā, iesmejam un stutējam augšā drapaku.

No kurienes braucam, uzkurieni braucam, ceļa čūska un vienkārši dabasskati.











Jāsaka ka Bale ezers ir kārtīgs tūrisma objekts, augšā ir viesnīca + gar ceļu pilns ar tirgotāju būdiņām, visi andelē suvenīrus un vietējos labumus, kustība kā pie mums centrāltirgū. Nopriecājos, ka braucam ar močiem, viegli tiekam cauri baram un varam laist tālāk caur tuneli uz otru pusi. Ahima moča kritiens kalna galā nepalika bez sekām, karboratora dzīlēs tupošais "miķelis gruzītis", momentā kad mocis bija augšpēdus, no pludiņkameras pārvācās uz lielo dīzi aizsprostojot to tā, ka Ahims notic milzu retinājumam, kas neļauj viņa mocim atgūt spēju elpot pilnos apgriezienos. Izbraucot caur tuneli secinām, ka vaina nebūs retinājumā bet karboratorā un es aizeju nopirkt vietējo sieru no vienīgā tirgoņa šajpus tunelim. Ir skaidrs, ka siers neatrisinās karboratora problēmu, bet pie vakariņām būs labs gana. Tālākais plāns ripināt pa kalu lejā līdz atrodam piemērotu vietu nakšņošanai, nobāzēties un tur tīrīt karbūzi. Sanāk drusku savādāk, ripojot lejā atrodam celiņu, kas ved atkal augšā, tikai tādā, kā ielokā starp divām kalnu grēdām. Nolemjam, ka Aivis mēģina izpūst karbūzi a es pabraucu uz augšu un paskatos vai nav kaut kur laba vieta nometnei. Aizbraucu pa ceļu līdz pašam galam un kā izrādās tur ir placis līdz kuram var uzbraukt ar mašīnu un no turienes tālāk iet gājēju takas augšā kalnā. Šeit gan ir jau pāris teltis, es dodos atpakaļ un pa ceļam nopēlēju vēl pāris ļoti labas vietas, vienā no kurām vēlāk arī apmetamies. Nobraucu līdz Ahimam un secinu, ka progress nav nekāds, nenoņemot karbūzi to izpūst nav izdevies, mēģinām vēl piestumt, moci moš līdz kempam uzvilks, bet pret kalnu tas ir pilnīgi nereāli. Esam spiesti aktualizēt plānu nr.2 ņemam nost karbūzi tepat. Pēc kādām 20min Ahims jau ceļ ratā un mēs maucam augšā uz iepriekš noskatīto nometnes vietu. Aivis gan man līdz galam netic tāpēc aizbrauc pārbaudīt visu ceļu, tomēr atgriežamies pie jau sākumā nospraustās vietas. Nobraukšana uz to atkal triāla cienīga, bet mums jau tas vairs nav nekas īpašs.

Remonts, ēzeļi, moči nometnes vietā







Sākam ierīkot nometni, Ahims ceļ telti a es dodos augšā pa akmens krāvumu, kur kādu 200 - 300m attālumā no mums saauguši krūmi - tur jābūt malkai. Pēc kādas pus stundas atgriežos ar pamatīgu sausu zaru kaudzi. Vakars var sākties, uzvāram makaronus šodien ar cīsiņiem + maize ar iepriekš iepirkto sieru, kur vēl labāk. Nomazgājamies starutā (te ūdens konkrēti ledāins, bet tas neliedz tanī kārtīgi nopelst) un velkam uz migu. Es, kā ierasts, ielienu gulēt drusku ātrāk, Aivis pievienojas pēc tam.

04.08.2013.

Plānotais maršruts:

Rumānija
Transvagaras kalnu pāreja Lacul Vidraru Poienari ciemats Lacul Vālsan
------------------------------------------------------------------------------------------------>

Šorīt ceļamiesjau drusku vēlāk, jo tā pa lielam baigi skriet nav kur, mūsu plānotā maršruta daļa ir beigusies un tālāk braucam kur deguns rāda. Rīts ir vēss kā jau kalnos pierasts. Neuzko siltu cerējuši nebijām. Kamēr es uzeju pa kalnu taku paskatīties cik ilgi jāgaida līdz saule iespīdēs ielejā Ahims satiek un nofilmē Anatolija Bračku, kurš, kā izrādās, jau vesalu mūžību dzīvo šeit un gana kazas. Brokastīs iedzeram kafijas pulveri uzēdam siermaizes un sākam kravāt mantas, Aivis piesien pie paunām arī nesadedzināto zaru bunti, kas zin kur šonakt paliksim un vai tur būs pieejama malka.

Rīta slinkums, malka līdz.





Tagad viņa mocis izskatās pēc kārtīga čigānu braucamrīka. Pirmais pārbaudījums - tikt prom no kempinga vietas, jo vakar, kā ierasts, domājām tikai par nobraukšanu. Ahims mauc pirmais un veiksmīgi arī uzbrauc līdz ceļam. Man tik labi neiet.. trāpu ar priekšējo ratu uz akmens tieku aizmests pa gaisu un nākas atmesties, seko uzkāriens jo bez Ahima piesumšanas mocis pret kalnu nav izkustināms. Nu bet šī ir tikai sīka aizķeršanās un kopumā uzbraukšana līdz ceļam nekādas milzu problēmas nesagādāja. Noripojam līdz šosejai un laižamies lejā Vidaru ūdenskrātuves virzienā. Motorus nedarbinam, ekonomējam degvielu.. Šeit drusku pamāžojamies ar GoPro kameru, ieliekam kātā un pafilmējam nobraukšanu no kalna. Kad esam sasnieguši ūdenskrātuves tuvāko galu mūsu ceļš atkal ved prom no asfalta, jo ūdenskrātuvi iespējams apbraukt arī pa meža ceļu kas izveidots gar otru krastu. Šeit ir viss - dubļi, akmeņi, stāvi kāpumu un kritumi, izskalojumi, serpentīni. Te braukt ir forši, miegs točna nenāk, piebraucu blakus Ahimam un lieku viņam saprast, ka viņš patiesībā ir SLABAKS un brauc pa šo ceļu pārāk lēni.. ,protams, atbildes reakcija ilgi nebija jāgaida, nākamajā mirklī sākas gonkas un mizojam viens otram blakus atstādami aiz sevis putekļu mākoni, pirms peļķēm un bedrēm neatmetamies... tik vien kā pieceļamies kājās un ļaujam mocim dancot pa apakšu. Vienā momentā drusku priekšā esmu es tad Ahims, tad atkal es un atkal Ahims, beigās iesmejam, ka uzvedamies takā puišeļi un metam mieru, jo pāris situācijās sanāca nobalancēt uz naža asmens tiktiko neaizejot pa pieskari serpentīnā. Lainu kā prieka deva no šī sanāca diezgan paliela. 2x Ahima mocim blieziens pa priekšējo dakšu sanāca tik jaudīgs, ka lukturis izlido nosavas vietas un paliek karājoties vados. To novēršam uzēdam desu un griežam tālāk. Nonākam uz tilta, kas ved pār ūdenskrātuves atzaru. Tilta augstums kādi 15 - 20m, margas vietām ir vietām nav. Apakšā tīrs zaļš ūdens.. vazā.. LEKT džumīt vai NELEKT džumīt - tas ir jautājums kas tuvākās 10min maisās man pa galvu un liek kalkulēt visādus par un pret, piemēram, baigais augstums, reāli bailīgi, bet ūdens izskatās tik labi, kad es vēl tā no tilta nolēkšu, a kur ārā izlīdīs?? Pēdējais bija noteicošais faktors kāpēc tomēr nelecu, visapkārt stāvi gludi akmens krasti, noraustījos, ka nevarēšu nekur tikt augšā. Uz šo brīdi sēžot te un to visu rakstot, domāju, vajadzēja tomēr ielekt, kaut kā jau izkultos, bet ko nu vairs..

Mocis bez luktura, tilts bez margām, interesanta vieta, kur citreiz laikam ir ūdens.











Pēdējais posms caur tuneli un esam atpakaļ uz smukā asfalta tieši vietā kur tas pa milzīgu dambi šķērso aizu, kuras vienā pusē paliek ūdenskrātuve bet otrā sauss bezdibenis. Grūti noticēt, ka šī 166m augstā 305m garā izliektā dzelzsbetona strēmele notur visu lielo ezeru kura uzkrājumā ir 465 milj. kubikmetru ūdens. Kaut kur biju dzirdējis, ka augstākais no hesiem paceļas vairāk kā 200m virs zemes, bet to, diemžēl, mums uz dullo uziet neizdevās.

Tunelis, HES







OK! Esam apskatījuši HES un dodamies tālāk uz leju līdz tuvākajam miestam kur teorētiski jābūt Poienari pilij (viena no daudzajām Drakulas pilīm.) Pils kā jau varēja paredzēt ir kalna galā un tūristu apsēsta.. skaidrs, ka tas nav priekš mums, uzreiz tiek nolemts apmeklēt vietējo hipermārketu, iepirkt pa aļākam un moš ko ēdamu ar. Iepirkšanās šoreiz sanāk minimārketā pie forša pārdevēja, kurš izskatās arī pēc bodītes īpašnieka. Viņš runā savā valodā a mēs savā, un apvienojumā ar intensīvu žestikulēšanu finālā esam sapirkuši visu nepieciešamo kvalitatīvai pēcpusdienai pie ezera uz kuru tūlīt taisamies doties. Pārvaicājam pārdevējam kā labāk šķērsot kalnus, lai nokļūtu mums vajadzīgajā, nākamajā ielejā un saprotam, ka ceļš pa kuru domājam virzīties ir vainu nebraucams, vai vispār slēgts. Šo protams vērā īpaši neņemam un attaisam aliņu. Kamēr veldzējamies piebrauc divi čaļi ar kvadru, viens runā angliski, prasam vai šis vietējais? atbilde: "Aber nu ja ka vietējais!" Kāda runa, rādam karti un prasam to pašu ko pārdevējam, šis kasa ausi.. viņš tomēr neesot vietējais, domāja ka prasam vai viņš no RUMĀNIJAS.. Bet palīdzēt protams čalis vēlas un ar visu karti dodas pie tā paša pārdevēja kam jau šito jautājām, lieki teikt, ka atbilde nemainījās. Protams, tas mūsu nekādi neattur no plāna ceļu tomēr pamēģināt. Lecam zirgos un pēc neilgas maldīšanaās pa miestu esam izlīduši vietā kur sākas vajadzīgais ceļš, tiesa, visriņķī ir žogs un uz ceļu var nokļūt caur vārtiem, kas šobrīd gan ir atvērti, bet kopaina liek domāt, ka tas varētu būt privātīpašums, bez tam nav skaidrs kas būs otrā pusē, jābrauc kādi 20km. Te nolemjam iekšā nelīst un doties pa pārdevēja ieteikto ceļu, tas gan nozīmē, ka mums jādodas atpakaļ līdz HES vēl drusku uz augšu un tad jāmet iekšā mežā. Variantu nav, tā arī daram, vēl tik pa ceļam nopērkam arbūzu un aidā. Forsējot meža ceļus mūsu karte izrādās nav tik smalka cik gribētos un mums sanāk izmest loku pa kalniem, tad ap kalnos ieskautām zirgu ganībām un atgriezties uz tilta, kur izlēmām griezt pa labi. Tas mūs baigi nestreso, jo ceļš bija baudāms un augšā atradām atpūtas vietu, kur ēnā varējām noēsties lejā iepirkto arbūzu un keksiņu.

Uzturdeva, izpalīdzīgais rumānis, dabasskats, arbūza noēšanās vieta.









Izsecinājām jau kur vajadzēja turēties pa labi un dodamies atpakaļ, šoreiz ceļš mūs ved pareizi un esam izlīduši vajadzīgajā ielejā pa kuru uz augšu braucot mums vajadzētu sasniegt iecerēto ezeru. Ceļš ļoti akmeņāins, par to liecina arī nereti vērojamās eļļas strīpas uz ceļa.. pārsist karteri šeit ir pilnīgi normāli. Brīžiem liekas ka viņiem riepu servisos ir arī kartera maiņas pakalpujums. Mēs tik mizojam uz augšu, līdz satiekam meža izvedēju, kurš no kartes neko daudz nesaprot bet saka, ka pa šito ceļu tālāk vairs nav kur braukt... noticam un grižamies riņķī. Nnez vai mēs tik viegli būtu padevušies ja mūs nenospiestu degvielas trūkuma problēma, bet uz to brīdi tas bija kļuvis aktuāli un mēs ripinam lejā, nujau nedomājot vairs par ezeru pie kura gribējām nokļūt bet par bendzīntanku, kuru labprāt sasniegtu braukšus nevis stumjot. Braucot lejā piestājam pie ūdenskrituma un es ielienu džakūzī uz plecu masāžu. Ūdenskritums nav liels, bet ūdens masa, kas gāžas uz galvas ir pietiekama lai būtu grūti kājās nostāvēt. Pēc ūdensprieku baudīšanas ātri savācamies un turpinam ceļu lejup līdz tuvākajam miestam, kuru, beidzot, atpazīst mūsu navigācija un no kura tuvākā degvielas uzpildes satcija rādās 38km attālumā. Braucam, jo zemāk jo karstāks, degvielas krāniņi jau pārgriezti uz rezervi. Navigācija mūs ved pa īsākajiem ceļiem, bieži ir sajūta, ka braucam caur sētām, bet viss veiksmīgi, redzam jau degvielas uzpildes satciju, kura gan izskatās maziņa un piebraucot klāt izrādās, ka tieši tagad ir slēgta.. Mērfijs.. Meklējam navigācijā nākamo tuvāko DUS, tas ir Lukoil, kā izrādās netālu, 6km no šejienes. Tas mūs priecē, dodamies turp un sasniedzam staciju jau, var teikt, ar tukšām bākām. Pēc veiksmīgas uzpildes nolemjam doties tālāk uz citu ūdenskrātuvi un tad skatīties kur sanāks nomesties uz nakti. Mūsu plāns ar relaksāciju pie ezera jau tāpat ir izgāzies, tad labāk vismaz turam kursu uz priekšu.

Traktors, duškabīne ar masāžas funkciju, daba





Ja Ukrainā ir vietas kur kalnu grēdu pārbraukt ir iespējams, tad Rumānijas gadījumā kalni ir augstāki un visi ceļi, kas pa ielejām ved augšup ir arī vienīgie atpakaļceļi.. sanāk uzbraukt līdz konkrētai vietai no kuras tālāk tikt vairs nav iespējams un pa to pašu ceļu vēlāk jābrauc atpakaļ. Tā nu mēs pabraucam garām ceļam kas veda uz ezeru kuru nesasniedzām un braucam līdz nākamajam ceļam, kas mūs uzvedīs līdz vienam no daudzajiem HES, tur arī meklēsim nakstsmājas. Iebraucam pilsētā un artodam vajadzīgo ceļu, nogriežamies uz tā un braucam ārā no pilsētas HES virzienā. Pilsēteles pēdējie 200m radikāli atšķiras no tā kāda tā bija iepriekš. Šis ir čigānu gals.. uz ielas ballīte, izskatās, ka vakaros visi iznāk no mājām lai uztusētu. Te ir viss... Jauns svaigi uzliets asfalts pa kuru staigā vistas un govis, gar malām zirgu pajūgi, opji un omas sēž uz soliņiem, jaunieši dzer alu un pīpē kautko nesaprotamu, bērni spēlē bumbu un kad braucam garām rāda lai dodam ručkā + tam visam pa vidu iebraukdams svaigā zirgābolā aizripo jauns melns mersedess. Nevaram neapgriezties un neizbraukt cauri vēlreiz, lai nofilmēti šo kišlaku. Braucot atpakaļ, sanāk jau trešā reize, omes jau nāk virsū ar slotaskātiem, laikam neiepatikāmies. Bērniem gan patikām tie tik rāda lai gāzējam. No uztraukuma Ahims arī nenočeko ceļu un izbrauc caur zirga atstāto mīnu, par ko man, protams, lieu lielais prieks uz minūtēm 5 vizmaz. Nospriežam, ka negribētos lai šeit mums notiek kāda motoķibele.. Tālāk turpinam ceļu līdz HES un tad gar tā malu vēl uz augšu kalnos. Paralēli jau skatamies kur nomesties, ik pa laikam ir kāda vieta, kas būtu gana piemērota, bet mēs tik laižam tālāk. Sasniedzam HES sākumu kur lielajā ūdenstilpnē ietek maza upīte, un gar šo upīti turpinam doties uz augšu kalnos. Var redzēt, ka šī ir populāra vieta jo ik pa laikam uz ceļa redzam melnas eļļas stīpas un gar upi ir daudz mazu atpūtas vietiņu, tikai šobrīd cilvēku šeit nav, ir jau vēls un visi devušies mājās. Neviena no labiekārtotajām vietām mūs īsti neuzrunā un mēs tik braucam tālāk. Šeit pieņemamu vietu netrūkst, bet mums vajag vislabāko un tāpēc braucam uz augšu līdz ceļš šķērso upi un vēl pēc 100m beidzas pavisam, pareizāk, turpinās pa upi. Te nu metam močus mierā un brienam uz augšu skatīties kādas ir kempa uzsliešanas iespējas un kā tās korelē ar uzbraukšanas iespējām. Sākumā Ahims ir skeptisks, bet kad augšā atrodam gludu līdzenu virsmu, tieši kā priekš mūsu telts, šaubu vairs nav. Pirmais braucu es, un 50m pa upi veicu pat nesaslapinot kājas, lai arī pāris reizes pakaļējais ritenis tiek pamests sānis, jo uzbraukts uz slidena akmens un tā vien gribas iemērkt kāju ūdenī. Pēc upes posma mūsu domas par uzbraukšanu dalās es eju pa lēzenāku, bet akmeņāināku BEZCEĻU, Ahims izvēlas triāla cienīgu trasi ar straujiem uzbraucieniem un bedrēm, bet mazāk akmeņainu. Lieki teikt, ka uzbraucām abi. Ahimam sanāca gandrīz apmesties riņķī braucot pār zemes valni ceļa malā, izglāba izpūtēji un bagāžnieks, mocis atsitās un veiksmīgi nolaidās atpakaļ uz riteņiem. Uzbrauciena sarežģītība un fakts, ka šajā brīdī esam šeit kārtējo reizi liek nopriecāties, ka Jawai nav šķēršļu. Vieta kolosāla blakus divi māksīgi veidoti ūdenskritumi, malka vairāk kā vajag, visapkārt biezs mežs un pats galvenais, gluda guļamvieta. Tiesa īsā diena šodien izvērtās gara un ārā jau tumšs. Ceļam telti, kurinam udžiņu un klausamies ūdenskrituma dziesmu... mūsu rādžiņš itkā skan, bet dzirdēt to var tikai pieejot klāt, ūdenskritums šovakar būs galvenā mūzika. Vakariņās kā ierasts makaroni, nu, jo no vakarvakara bija palikuši pāri, nepirks tak neko citu, piepirkām klāt makaronus un ēdam atkal, šovakar ar cīsiņiem. Izceļam no ūdenskrituma barčika aukstos aliņus un uzgāžam pa virsu makaroniem, Ahims turpat uz paklājiņa paplīst es tikmēr sastiepju malku un uzkurinu tādu uguni ka šim pēdas sāk svilt un netālu no ugunskura atstātais aliņš vārīties. Ahims pamostas un prasa: Ko es daru?? Un kā jūs domājat? - NO LĀČIEM BAIDOS! Drusku pavērojam zvaigznes un lienam teltī. Telts no ugunskura uzcelta kādu 10m attālumā bet caur neaizvērtajām durvīm jūtams tā izstarotais siltums. Kopaina neaprakstāma - ūdenskrituma skaņa, milzīgs ugunskurs, zvaigznes.. tā arī iemiegu baudot šo skatu caur atvērtajām telts durvīm. Vēl pēc kādām divām stundām pamostos un izlienu piekārtot ugunskuru, tagad ar to vajadzētu pietikt līdz rītam.

Ugunskurs