05.08.2013.
Plānotais maršruts: Rumānija Ūdenskrātuve Rausor Busteni Nav ne jausmas
--------------------------------------------------------------------------------
Pa nakti lāči nākuši nebija, ugunskurs savu darbu bija paveicis, ja uguns nebūt lāči 100% būtu bariem nākuši mums virsū! Pirmo dienu slaistamies pa telti līdz saule mūs no tās izcepī, tad nu laiks tomēr svemties augšā un sākt gatavoties tālākbraukšanai. Izlienot no telts apsveram iespēju nekur nebraukt, bet alus ir beidzies un šo plānu atmetam. Ejam uz maiņām ūdenskritumā mazgāties, šodien atzīmējama diena - pirmo reizi arī Ahims ienirst Rumānijas avotu ūdenī pilnībā nevis tikai apskalo degungalu. Tiesa pēc šīs dušas viņš sūdzas, ka smadzenes esot sasalušas un štats sarāvies, bet to visu tak var tīrības vārdā upurēt! Pie viena izmazgājam arī drēbes un sakarinam uz ūdenskrituma malas žāvēties. Brokastīs Ukrainā pirktā pastēte ar Rumāņu maizi, ēdam un sildamies rīta saulītē.

Kemps





Rīta krāmēšanās beigusies esam paēduši, savilkuši mugurā pussausās drēbes un sākam braukt lejā pa akmeņāino kalnu kuru vakar forsējām šajā virzienā. Ahims uz žāvējamās malas netīšām atstāj nākamajiem ceļotājiem savu keponu, bet par to viņš atcerēsies itkai kaut kad pa dienas vidu. Braucam lejā... sākumā pa akmeņiem pēc tam pa strautu, tad caur upi un esam uz ceļa. Ahims kā jau pieradis šļoberējis ar garajām kājām un sasmēlis pilnas botas ar tīro staruta ūdeni.. Dodamies pa ceļu uz leju gar Rausora ūdenskrātuvi, tad caur čigānu ielu, un uzņemam kursu uz Busteni, tur, cik mums zināms, kalna galā uzcelts milzīgs krusts. Pa ceļam kādā no ciematiem pie mazas āra kafeinīcas ieraugām divus smilšukrāsas Royal Enfield motociklus, cērtam riņķī un braucam klāt. Izrādās, ka braucēji ir pārītis kuri atceļojuši šurp no Indijas, uz šo brīdi nobraukti 7000km un ceļā pavadītas 5as nedēļas. Viņu maršruts braucot uz šejieni šķērsojies Pakistānu, Afganistānu, Irānu, Turciju un Bulgāriju. Sākumā pabrīnījāmies, ka meičai pietiek iekšas šādam braucienam, bet tad viņi pastāstīja par cļojuma konceptu un mēs sapratām ka nekā grūta tur nav, jo viņi dienā nenobrauc vairāk par 400km, lielākoties tie ir tikai 200km, dzīvo viesnīcās un ēd kafeinīcās. Īsāk sakot, tāds vieglais mototūrisms bagātiem cilvēkiem. Visā visumā ļoti jauki cilvēki, kādu brīdi vēl papļāpājām par močiem, mūsu ceļojmu plāniem un laižam tālāk.

Pa ceļam, Indieši





Informācija par krustu kalna galā bija patiesa, tiešām, jau vairākus kilometrus pirms sasniedzam Busteni, ik pa laikam skatam paveras kalns ar lielo krustu virsotnē. Uzreiz gan ir skaidrs, ka ar močiem tur uzbraukt nebūs iespējams, jo krusts ir klints galā. To apstiprina arī mums pieejamā karte, laigan šobrīd pērot Google maps ceļš uz turieni ir iezīmēts.. Lainu kā, mēs atrodam vienu no celiņiem kas ved krusta virzienā pret kalnu un provējam maukt augšā cik ies tik ies tāteikt. Atkal sākas atrakcijas pa mazu celiņu un vienā no serpentīniem es neapstājoties izgriežos un eju augšā, tā bija kļūda... serpentīna pagriezienā bja pietiekami vietas, la apstātos atstumtos uz atpakaļu un paņemtu nākamo kāpumu ar nelielu ieskrējienu. Es to neizmantoju un maucu augšā uzreiz, pirmais ātrums bija jau pusnīcis uzsākot kāpumu un pusē tas izbeidzās pavisam, attiecīgi sāku šļūkt atmuguriski lejā un cenšoties iegriezt moci šķērsām ceļam aizķeros aiz akmens, mocis pārmetas un man neizdodas to noguldīt kā pienākas ar riteņiem uz leju, bet otrādi, slīpumā neizdodas atbalstīties ar kāju un esmu uz muguras. kādus trīs metrus pašļūcu un priecājos, ka mocis kaut kur aizķerās un nemēģina man sekot. Nu re esmu beidzot kārtīgi atzīmējies un manam RetroTūrista kreklam uz muguras ir svaigi caurumi. Mocim nekas, drusku iebuktēta mana foršā alumīnija bendzīna kanniņa un rādžiņam nobrāzts stūris, bet tas viss piederas pie lietas. Nolaižam mocīti lejā un braucam vēlreiz, Ahims šoreiz uziet pa priekšu un es ar ieskrējieniņu pakaļ. Ha! Esmu augšā, kalns tomēr bija švakāks! Vēl drusku pabraucam pa mazu taciņu pret kalnu un tālāk braukt nav kur, te ir ūdenskritums un slūžas aiz kurām izveidojies neliels dīķis ar totāli vilinošu dzidru ūdeni, un par cik man mugura piedzīta ar putekļiem nedomāju ka būtu loģiski šeit neielekt. To arī izdaru un momentā secinu, ka šis ūdens sauli laikam vispār nav redzējis, elpa aizraujas un es paātrinātā tempā airēju uz krastu... uz Ahima jautājumu: "kā bija" atbildu - atspirdzinoši!

Mini HES, mugura, mocis







Laižam atpakaļ lejā, tālākais plāns iegriezties veikalā un tad doties kalnos un meklēt naktsmājas. Šodien mana kārta iet veikalā, makaronu joks turpinās un es pirmām kārtām paņamu tieši tos. Tad sāku domāt, ka Ahimam līdzi bija panna un būtu muļķīgi to ne reizi neizmantot. Izlemts, taisīšu mērci, vajag sīpolus kautkādu gaļu un, protams, krējumu, vēlams saldo. Stāvu pie ledusskapja, kur viss izskatās pēc krejuma.. Mēģinu kādam jautāt angliski, tad krieviski, visi plāta rokas, saprot tikai savu valodu. Nu neko, ņemu to, kas intuitīvi liekas pareizi un maucu uz kasi. Ahims jau vairs nejautā kas būs vakariņās, paras vienkārši ar ko būs makaroni? Paziņoju, ka šovakar būs mērce un aizlidinu viņam vienu mazo aļāku.
Šodien ar nakstsmāju meklēšanu iet grūtāk, īsti nav nevienas atklātas vietas, visur mežs. Kādu brīdi braucam, tad ceļi dalās un mums takā jābrauc pa labi, bet pa kreisi augšā izskatās gaišs.. nolemjam pamēģināt, varbūt tur ir pļava. Brīdi braucam uz augšu, bet tad ceļš ved atkal lejā un tas mums neder, griežam riņķī un braucam atpakaļ līdz vietai, kur pa ceļam bijām ievērojuši riteņu nobraukšanas trasi. Izskatās traki, bet augšā ir gaišs saskatamies un mizojam augšā, uzbrauciens līkumots un stāvs, bet guļot uz stūres izdodas noturēt priekšējo riteni pie zemes un pēc neilga brīža esam jau augšā. Pļava te tiešām ir, bet privāta - esam nonākuši slēpošanas trases augšējā punktā. Palikt šeit nav kur tāpēc dodamies atpakaļ lejā, bet tagad pa ceļu kuram mūs vajadzētu izvest līdz vietai kur pirms brīža apgriezāmies. Ahims pazūd.. kad to konstatēju braucu atpakaļ un atrodu viņu čamdām sev dibenu.. izrādās čalim aiz šortiem ielidojusi lapsene un nodarīju vārdiem neaprakstāmas sāpes. Ahims samierinās ar situāciju un laižam tālāk, uz ceļa ir lielas peļķes un pāris lēzeni iesēdieni no kuriem izejot var forši palekties, man šitais patīk un brīdi pavelku ātrāk, līdz secinu, ka mans ceļabiedrs atkal ir zudis. Atgriežoties secinu, ka tā pati lapsene ir nodarījusi pāri Ahimam jau otro reizi, un šoreiz viņš ir apņēmības pilns pārliecināties par visiem 100%, ka strīpāinā riebekle ir pametusi viņa šortus. Tas tiek izdarīts un mēs varam turpināt ceļu. Sākam ripināt pa kalnu uz leju, tādās situācijā kā ierasts laižam bez motoriem, pēkšņi ieraugu celiņu pa labi, vienlaicīgi slēdzu aizdedzi un lieku ārtumā + aizskatos uz vajadzīgo ceļu, tā visa rezultātā šodienas otrai piezemējums... Ahims ir riebīgs, nepalīdz, tikai ņirdz un fočē. Labi, pašam jau arī nav mazāk jautri, muļķīgi sanāca, bet vismaz būs mācība, ka nevar līkumā griežot darīt piecas lietas vienlaicīgi..itkā jau to zināju, bet nu kā tu nepamēģināsi

Pa grāvjiem zem kokiem, kritiens, piecēliens







Tā nu kādu laiku vēl braucam, nonākam līdz fermai un te jau uz leju sākas ganības. Nolemjam palikt tepat kādā no pļavām, ārā jau sāk satumst un turpināt meklējumus vairs nav laika. Pabraucam vien pāris km uz leju no fermas un metam malā. Uzslienam telti vāram makaronus un paralēli gatavoju mērcīti, sacepu sīpolus un gaļu, viss smaržo un izskatās labi. Sāku šubīties par to vai tam visam vajag pievienot izstrādājumu, ko veikalā paņēmu kā krejumu, jo pagaršojot to ir vairāk kā skaidrs, ka mani veikalā nepiemeklēja sievietes intuīcija un krējums tas nav. Tai pašā laikā nav ne mazākās nojausmas kas tas ir, varētu būt kaut kāds bezgaršīga jogurta un paniņu krustojums. Piedāvāju Ahimam moš šito klāt neliekam, bet vņš ir pret, ja nopirkām tad jālkiek! Nu ok, liekam klāt. Pirmā brīdī mērce, kā mērce, tikai garšo kautkā interesanti, pēc brīža mūsu baltais izstrādājums saraujas kā olu kultenis, bet tad jau puse ir ribās un vēders jūtas pietiekami apmierināts, lai pannā palikušo atlikumu tur arī atstātu. Labi paēduši vēl kādu stundu vai pat vairāk nosēžam dzerot aliņu un vienkārši pļāpājot. Aptuveni apspriežam rītdienas plānus un dodamies gulēt. Es savus traukus nomazgāju un savācu, Ahims nav tik centīgs un par to viņu rīt gaida pārsteigums.

06.08.2013.

Plānotais maršruts:

Rumānija
Nav ne jausmas
------------------------------------------------------------------------------------------------>

No rīta peiceļos, kā jau ierasts, mazliet agrāk par savu ceļabiedru. Izlienu no telts un gatavojos doties lejā uz upi mazgāties. Pa starpu netīro sieriņu meklēšanas operācijai mani pārņem laba darīšanas tieksme, domāju paņemt līdzi arī vakar pie ugunskura pamestos Ahima netīros traukus. Diemžēl, man tos atrast neizdodas, nodomāju, ka čalis tos toemēr kaut kur iegrūdis un dodos lejā uz upi drusku brīvākām rokām kā bija plānots. Pēc kādām 15min esmu atpakaļ un redzu savu kolēģi klīstam tālumā pa pļavu. Šo rītarosmes paveidu sākumā līdz galam neizprotu, bet, zinot Aivi, dižu vērību tam nepiegriežu, un ņemos siet pie spoguļiem svaigi izmazgātās zeķes. Aims ir panācis tuvāk un ziņo, ka mēs pa nakti esot piesmieti! Šeit es viņam varu piekrist daļēji, jo uzzinot visu sīkāk varu teikt, ka tā pa īstam piesmiets ir tikai viņš! Tātad, pa nakti, kamēr baudījām krācienu teltī, mūs ir apciemojuši ganu suņi (mana versija), vai aitas (Ahima sākotnējā versija) un noēduši Bļodās un pannā palikušo paiku + bonusā traukus izstaipījuši pa visu pļavu. Ja ēdamkatliņu un vāciņu Ahimam vēl izdodas atrast, tad panna ir ceļojusi tālāk un turpmākais brauciens Aivim būs par pannas tiesu vieglāks. Viss ir interesanti jau tagad, bet kad Ahims parāda man pļavas vidū pamesto, tīri izlaizīto bļodiņu kurā pieklājībes pēc draugi atstājuši sulīgu suņa kaku (un tajā jau iedzīvojusies sūdu vabole), es biju gar zemi!!! Turpmāk Aivis savus traukus pieskatīs rūpīgāk.

Pārsteigums, kemps.





No rēkšanas nepaēdīsi! Vāram ūdeni un gatavojam brokastis. Ahims izgāž no bļodas kaksīti, drusku to paskalo un iejauc pulverkafiju. Apēdam cīsiņus un maizes, sakravājam šmotkas un laižam uz leju. Necik ilgi nebraucam un uzduramies paceļamai barjerai, kura tagad kā reiz ir nolaista, rodas nelielas šaubas vai šeit maz var braukt, bet tad parādās ganu vīrs, kas laipni to paceļ un mēs varam doties tālāk. Šeit apstiprinās fakts, ka vakardienas naktsmītne izvēlēta labi, jo te jau sākās čigānu ciems, visapkārt bardaks, ir skaidrs, ka te palikt nebūtu kur. Ātri izbraucam cauri čigānu galam un uzņemam kursu uz nākamo objektu - Siriu ūdenskrātuvi, no kuras tālāk plānots ilgstošāks brauciens pa mežiem. Siriu ūdenskrātuve interesanta ar to, ka aiz dambja uzreiz sākas pilsēta, ir sajūta, ka tā milzu ūdens masa vienkārši kārajās virs pilsētas, un, ja ar dambi kas notiktu, tad pilsēteli noslaucītu no zemes virsas vienā setā. Tas nav tā kā pie mums runā, ja Rīgas Hess ies pušu tad Rīgu nopludinās, jā itkā tā ir, bet to reāli nevar just, jo kur ir HES un kur Rīga. Šeit tu stāvi uz dambja, vienā pusē ir ūdens otrā pilsēta, bīstamība ir tepat saredzama un saprotama.

Barjera, ūdenskrātuve, dambis, kur es esmu?









Papriecājāmies pietiek, dodamies lejā uz pilsētu un meklējam vajadzīgo ceļu pa kuru braukt atkal kalnos. Pa ceļam piestājam pēdejā mazmiestiņā pie veikala, Aivis ieiet pēc paikas, es tikmēr vēroju otrpus ielai esošo daudzstāvu putnu fermu, tur ir dažāda izmēra pussabrukušas dēļu būdiņas, kuras katra, acīmredzot, paredzēta kādai putnu sugai, es tās saskaitīju 4ras, varbūt kādā no būdelēm bija vēl kas. Ahims jau ir ārā un mēs varam turpināt ceļu. Segums beidzas un sākas grantene ik pa brīdim vērojami baļķu krāvumi un tādas, kā mežisstrādes bāzes. Sākotnēji bijām domājuši šķērsot kalnus ātrāk pa mazu celiņu, kas kartē iezīmēts kā braucams, bet kādu brīdi pabraucot augšup pa diezgan stāvu ceļu satiekam mežiniekus, kuri apgalvo, ka šeit izbraukt nevarēšot... mēs cērtam ripā. Pēc kartes saprast precīzu atrašanās vietu šeit ir pagrūti, vienīgie reālie orientieri ir tilti kur ceļš krusto upi, bet kartē viņi ir sazīmēti apmēram 2x mazāk nekā dzīvē. Kādu brīdi braukuši saprotam, ka neko vairs nesaprotam un metam malā ieturēt pusdienas. Ceļa malā ir galdiņš, izkrāmējam uz tā savus labumus un menedžējam augšā maizītes. Mans jaunizgudrojums riekstumaize (baltmaize, kurā sasprausti sālie zemesrieksti) ar aliņu aiziet bedova. Esam tādā čuhņā, ka neraustoties iztriecam vēl pa aliņam un uzorganizējam margrietiņas lapiņu raušanu ar mērķi noskaidrot vai veikalā satiktā čigāniete mūs precēs vai nē!? Iznākums negatīvs.. Ahims saskumst un aiziet filmēt upi..

Tilti kautkur pa ceļam, mežizstrāde, pusdienu galds.









Turpinot ceļu jau domājam par naktsmājām, braucam un paralēli vērtējam vietas kur varētu nomesties. Nonākam pie tilta, kas beidzot dod mums skaidru izpratni par tā brīža atrašanās vietu, lejā ir atbilstošs laukums nometnei, bet nolemjam pamēģināt uzbraukt netālu espšajā Lacauti kalnā (1777m), karte mums rāda ka tas ir izdarāms. Sākumā ceļš ir svaigi greiderēts, bet tik brutāli, ka abi ar Ahimu nospriežam - labāk nebūtu greiderējuši nemaz. Jo tālāk braucam jo vairāk redzams, ka šeit visur notiek intensīva mežistrāde. Piebraucam pie pļavas kuras malā novietotā vagoniņā dzīvo mežstrādnieki, te nevarēja neapstāties, viņu suņi pinās spieķos. Kadjau tadjau, parādam karti un prasam vai maucam pareizi, nekā jauna, no kartes šie nerubī neko, bet kā pieminam kalnu tā viss kļūst skaidrs.. to viņi zin un rāda, ka jābrauc tik uz priekšu. To arī daram, pabraucam garām, mežsarga mājai, pēc tādas tā vismaz izskatās, tad ceļi dalās sākumā provējam pa kreisi. Kādu brīdi viss labi, bet tad sasniedzam gravu, kura piegāzta ar nesen cirstiem kokiem un ceļš kļūst nebraucams, dodamies atpakaļ un mēģinām virzienu pa labi, te izdodas aizbraukt tālāk. Satiekam mežiniekus kuri kā redzams te apmetušies uz ilgāku laiku, ceļa malā novietots pamatīgāks dzīvojamais konteineris, ārpusē sakurināts ugunskurs.. reāla bāzīte. Parādam, ka mums vajag konkrēto kalnu, šie saka ka nav variantu, uzbraukt nevar.. ja nu vienīgi pa taku un rāda ar pirkstu uz senāk izcirstu nogāzi otrpus upei. Ahims pārmauc pāri upei un aizrūcina pa starutu (tas ir vienīgais ceļš uz pacēlumu) skatīties, es palieku un mēģinu kautko vēl kartē sapīpēt. Ahims atgriešas un saka ka augšā tikt var.. tikai moči tad esot jānes! Nu labi, to atmetam, bet tipa nebraucamo ceļu tomēr jāpaprovē. Griežam augšā, ilgi nav jābrauc līdz mūsu priekšā paveras traktoru izvandīta mālu taka, kas konkrētajā mirklī ir sakaltusi un veido līdz 0.5m augsus cietus māla vaļņus. Skaidrs, ka tas mūs baigi nebiedē, ja vien zinām, ka ir kur braukt, bet pēc pārdesmit metriem pa šo prieka taku mūsu priekšā paveras kādus 100m garš tās turpinājums kas ved 45cos grādos taisni debesīs, labi 100 m var arī uzstiept, ja tālāk var braukt... Lieki teikt, ka aizejot izpētīt situāciju secinājām ka tālāk ir vēl trakāk.. traktori tur uz augšu velkas ar vinču. Nolaistu galvu braucam atpakaļ uz sākumā noskatīto vietu pie tilta ...

Mocīši priecīgi, priekataka.







Lai kā tur būtu, vismaz redzējām interesantas vietas. Esam jau nobāzējušies un sakurinājuši milzīgu lāčubiedēkli. Ēdam vakariņas un, uz pie udžiņa izveidotas pakaramās kārts žāvējam tiko kā izmazgātās drēbes. Liesma ir tik jaudīga, ka pēc pus stundas slapjie džinsi ir pilnībā sausi + garāmbraucošais bobiks ir nometis mierā un tagad pār upi pie mums brien trīs vietējie lai skaidrotu, ka šis ir kautkāds rezervāts un te uguni kurināt nevajadzētu, jo mežs var aizdegties. Mēs viņus pārliecinam, ka neko no viņu runātā nesaprotam, bet esam apņēmības pilni pirms gulētiešanas uguni kārtīgi nodzēst. Puikas ar šo ir mierā un dodas atpakaļ pār upi uz savu auto, atstājot mūs ar Ahimu pilnīgi vienus, bez aliņa (izdzērām pusdienās) un bez dziras (nebija vispār līdzi!).

Kemps, makaroni, drēbjužāvētājs.







07.08.2013.

Plānotais maršruts:

Rumānija
Sighişoara Oradea
------------------------------------------------------------------------------------------------>

Sakarā ar faktu, ka 11.08.2013. vakarā mums jābūt Madonā, šodien mēs uzsākam virzīties uz māju pusi. Pamatdoma ir tikt ārā no meža, nobraukt no kalniem un izbraucot caur Sighisoaru doties Oradea virzienā. Cik tālu tiksim tik tiksim.
Navigācija šeit rāda tieši neko un pirmos 30km maucam pēc kartes un izjūtām. Nonākam pie trubas, pa kuru no kalniem uz zemāk esošo ciematu tiek pievadīts ūdens.. sanāk tāds, kā dabīgais ūdenstornis. Caurulē ir aptuveni 3/4 colas lielas atzars, kurš nav noslēgts un pa to sprauslādams šļācas ārā ūdens raidīdams ūdens strūklu 10-15m attālajā upītē. Piestājam te sapildīt ūdenspudeles, paralēli pamāžojamies un pamēģinam ar roku šo cauruli aizspiest. Pilnas acis ar ūdeni, bet ciet to dabūt tā arī neizdodas, spiediens diezgan pamatīgs. Pēc neilgas braukšanas lejup sasniedzam mazu ciemateli, to navigācija jau pazīst un tālākais ceļš mūs ved lejup pa stāvu serpentīniem salīkumotu granteni, zem kuras vietām spīd sliedes, kas liecina par to, ka te vēl salīdzinoši nesen bijis dzelzsceļs. Interesanti ka sliedes nav novāktas, bet vienkārši aizbērtas ar granti. Par neseno dzelzsceļa esamību liecina arī pamestie vagoni, kas ir pirmie, ko ieraugām iebraucot Covasnā.

Vilcieni





Tālākais ceļš mūs ved uz Sighişoara, tā esot Grāfa Drakulas dzimtā pilsēta. Šeit neplānojam garas ekskursijas, tikai izbraucam cauri, ja redzam ko interesantu tad piestājam apskatīt. Jāsaka ka kautko patiešām interesantu arī redzējām - ziloņus. Jā tieši tā, lai cik jocīgi tas nebūtu, tieši Sighişoarā (nevis Āfrikā) pa ielu mierīgi iet bariņš ziloņu. Nejau bez iemesla, tā ir kāda klejojošā cirka reklāmas kampaņa. Mēs nospriedām, ka ziloņus esam redzējuši tāpēc uz cirku neiesim, braucam tālāk. Pa gabalu ļoti vilinoša izskatās kalna galā esošā vecpilsēta, nolemjam tur uzbraukt. Sākumā uzbraukšana nekādas problēmas nesagādā līdz brīdim kad 200m pirms vecpilsētas vārtiem mūs aptur nepārprotams iebraukšanas aizliegums tautā dēvēts par ķieģeli. Nu jā, bet negriezīsimies tak tagad riņķī, braucam augšā, ja kas tēlosim muļķus. Iebraucam vecpilsētā izmetam īsu loku un piestājam pie nupat pamanītā mocīša, kas arī izskatās pēc ceļotāja. Neesam maldījušies, čalis arī ceļo, tikai drusku nopietnāk nekā mēs. Viņa ceļojums uz šo brīdi ilgst jau divus gadus un viņam nav ne jausmas kad tas beigsies. Pats čalis ir no Kanādas un šobrīd vienkārši apceļo mūsu kontinentu, bez konkrēta mērķa un maršruta. Kādu brīdi pļāpājam, paralēli skatoties kartē kurp mums tālāk jādodas, te piebrauc policija un es nesākšu stāstīt, ke nesaprotu par ko viņi mums taisās piesieties.. Protams, policista kungs pievēršas man jo šķirstu karti un esmu vistuvāk motocikliem, sāk man savā valodā kautko stāstīt, a es bez bēdu viņam atbildu: "Yes, yes Bil I can call You any time". Angliski viņi saprot labi un tālāk jau runājam viens ortu saprasdami, šis prasa kā mēs te tikām. Es neapmulstu un stāstu, ka lejā pie uzbrauktuves gan ķieģeli redzējām, bet negribējām atstāt močus, tāpēc uzjautājām vietējiem aborigēniem kā rīkoties a šie mums saka ka uz močiem šis neattiecas, varam braukt augšā.. nu, skaidrs, ka tā arī izdarījām. Policists nošķoba galvu paprasa vai paliekam kādā no vecpilsētas viesnīcām, uz ko atbildu noraidoši. Tad viņš pieklājīgi paskaidro, ka tomēr šeit atrasties nevaram un dod mums 15 minūtes laika aizlaisties.. Jau otro reizi paliek patīkams priekšstats par Rumāņu valsts iestāžu darbiniekiem. Godīgi izmantojam sev doto laiku lai savāktos un dodamies prom. Sighişoaras vecpilsētu esam redzējuši un tālāk ceļš uz Ungārijas pusi. Karstums šķērsojot Rumānijas līdzenumus iespaidīgs, pa ceļam daudz abdzīvotu miestiņu un visapkārt izkaltuši lauki. Kādā no miestiem piestājam ceļmalas bodītē nopirkt ko ēdamu. Kārtējo reizi pierādās, ka mazajos ciemateļos cilvēki pērk tikai to ko paši nevar saražot, bodītē izdodas iepirkt vien saldējumu, jo nekā vairāk tur īsti nav, sāls un cukurs mums vēl pašiem ir..

Ziloņi, kanādietis, karte vecpilsētā, tā domā arī Kanādā











Tālāk mēs vienkārši braucam ar vienu vienīgi mērķi deldēt kilometrus, jo nekā sevišķa ko redzēt šeit nav. Apskatoties kartē par pārsteigumu sev esam tikuši salīdzinoši tālu un drīz krustosim ceļu kurš mūs veda uz pirmo apmešanās vietu Rumānijā. Nolemjam ka centīsimies tikt līdz turienei un ja neko labāku atrast neizdosies tad apmetīsimies turpat kur jau vienreiz esam bijuši, pārbaidīta vieta tomēr. Bet sagadās tā, ka nogriežoties no lielā ceļa uz mūsu naktsmītni turpat netālu pamanām tādu kā kempingu ar vairākām mājiņām. Mājiņas tumšas, bet pļavā pie upes viena atpūtnieku ģimenīte. Es piebraucu pie būdeles, kas izskatās pēc reģistratūras un cenšos sazīmēt kādu nummuru uz ko pazvanīt, jo arī te neviena nav, tikmēr Ahims piebrauc pie atpūtnekiem un uzzina, ka arī viņi te apmetušies tāpat vien un nevienam neko nav teikuši.. visi vārti vaļā, tas liecina par to, ka nekādu aizliegumu nav. Skaidrs, ka arī mēs rīkojamies līdzīgi. Priecājamies, ka esam tik tuvu lielajam ceļam jo līdz plānotajai pirmās dienas apmetnei mums bija jāpabrauc vēl kādi 10km un tad kāds gabals pa bezceļu pre kalnu... ārā jau tumšs. Šī vakara plāns ir samainīt zvaigznītes no 16z uz 17z, (turpmāk mums paredzēti tikai asfaltēti tālbraucamie gabali) paēst, nomazgāties, saplānot rītdienas maršrutu un gulēt. Es pie vienas ņemšanaša ar moci nolemju pārbaudīt gaisafiltra stāvokli, jo motora dziesmā jūtams gaisa trūkums arī pēc vairākkārtējas kvalitātes skrūves grozīšanas liesajā virzienā. Protams, filtrs ir pilnībā aizaudzis tā ka putekļus no turienes ar lāpstu var rakt laukā. Izdauzu lielāko daļu sārņu un nevaru nomierināties, liekas ka vajag vēl kaut ko pasākt. Lai cik muļķīga šī ideja pašam neliktos tomēr paņemu šampūnu un aizvelkos ar visu filtru uz upi, pēc brīža esmu atpakaļ un stūķēju trumulī svaigi izpucēto slapjo filtru un klusībā pie sevis prātoju ka, labi jau tas viss nebeigsies...
Pārskatot maršrutu viss izskatās diezgan cerīgi un joka pēc ieminos, ka varētu pat līdz Budapeštai aizbraukt, bet tūlīt šo domu arī atmetam, jo līkums sanāk tomēr paliels. Dodamies gulēt.

Kemps no rīta



08.08.2013.

Plānotais maršruts:

Rumānija Ungārija Slovākija Polija
Biserica Ortodoxa Oradea Debrecen Košice Lublin
------------------------------------------------------------------------------------------------>

Ceturtdienas rītā ceļamies agri, jo plānots nobraukt lielu daļu kilometru, lai sestdien pilnīgā čiliņā varētu sasniegt "Latvijas Jawa Klubs" organizēto pasākumu Madonā. Ātri sapakojamis uzēdam un dodamies ceļā, mūsu kaimiņi vēl guļ un vienīgais kas mūs pavada ir suns kurš ar mums uztusēja jau no vakarvakara. Tiko kā uzbraucam uz lielā ceļa un sākas pirmie serpentīni pret kalnu, tā mans mocītis uzreiz dod ziņu par to cik ļoti viņam nepatīk elpot caur slapju filtru. Var jau viņu arī saprast.. Zāģēju ar otro pa retam trešo un ceru uz silto gaisu kuram drīzumā vajadzētu filtru izžāvēt. Neapgalvošu, ka tas notika tik ātri kā cerēju, bet tomēr pēc laiciņa klepošana un šķaudīšana mazinājās un mocītim atgriezās dzīvība. Klāt arī Rumānijas Ungārijas robeža.. neticami ātri.. un nu jau braucam pa Ungārijas plašumiem virzienā uz Slovākiju. Šīs dienas mērķis - šķērsot Slovākiju un pap
braukt gabaliņu pa Poliju. Jau jūtams ka diena būs karsta, saule cepina pamatīgi bet pulkstenis vēl tikai kadi 10 no rīta. Pēc kādiem 100km mūsu plāni radikāli mainās, kad iebraucam krustojumā no kura mums jāizbrauc taisni, bet ievērtējot zīmi virzienā pa kreisi - "BUDAPEST 250km" aprēķinot laika rezervi, uzdodot Ahimam vienkāršu jautājumu - "a ko mums neaizbraukt uz Budapeštu" un saņemot nepārprotamu atbildi, no krustojuma izbraucam pa kreisi un Slovākija tiek atcelta uz vismaz 5ām stundām. Turpmākās 3 stundas mēs zāģējam pa bāni kuram gar malām aug saulespuķes, uz tā valda trakākajā momentā 52° C liels karstums un ūdeni mēs nevis dzeram bet ar to aplejamies. Aiz motora roku nav iespējams noturēt, garlaicība nereālā tāpat kā svelme.. ceļš taisns un nekas nemainīsies tuvākos 200km, brīžiem kājas uz stūres, brīžiem uz dugām, brīžiem izlaižamies uz moča guļus. Kādu gabaliņu pirms Budapeštas vēl uztankojamies, pēdējais pūtiens un esam klāt.

Čiliņā pa bāni





Pirmais kur piestājam ir bendzīntanks ar ēstuvi, skaidrs ka vajag normāli paēst. Saspriežam ar meičām ko ēdīsim, viņi te saprot angliski.. tas priecē. Porcijas gatavas ātri un vēl ātrāk mēs tās aprijam, tad izejam ārā pie liela ventilatora kas vienlaikus pūš gaisu un smidzina tajā augstu ūdeni.. te tā, vismaz šodien, ir nepieciešamība. Bendzīntanka kolektīvs ir ļoti pretīmnākošs, meičas mums stāsta kas ir jāapskata un čalis tikmēr navigācijā jau ieštepselē pareizo ceļu līdz rātsnamam kuru plānojam apskatīt pirmo. Atvadamies un pazūdam Budapešatas ielās. Itkā jau šei ir nācies pabūt vairākkārt bet ar moci tas viss ir savādāk.

Budapešta, Ahima mocis bez elektrības, rāttsnams dienā









Mūsu mēģinājumi piebraukt pie Rātsnama beidzas ar neveiksmi, jo visapkārt tiek remontēta infrastruktūra un viss ir slēgts tad nolemjam pārbraukt pār vienu no tiltiem un piebraukt ēkai no otras puses. Pa vienu tiltu turp pa citu atpakaļ, no šīs puses arī viss ciet, tad Ahims paziņo, ka bija domājis fočēt Rātsnamu no otras upes puses. kāda runa kuļamies atkal cauri pilsētas milzīgajām ēkām vajadzīgā tilta virzienā, Ahimam pazūd elektrība, izsists drošinātājs, atrodam cēloni un īsā laikā novēršam problēmu. Atkal pāri tiltam, cauri tunelim un atpakaļ līdz upei, beidzot safočējam vajadzīgos kadrus un nospriežam ka tā jau nu nebūs, ka Budāpeštā mēs nepiestāsim krodziņā un nepaņemsim pa aliņam. Domāts darīst krodziņu pa pilnam.. es Ahimam piedāvāju kādus 3 bet viņš tik nē maucam tālāk tur bija labāks (vienreiz jau šinī šķērsielā bijām iekūlušies) un jā, pēc pārsimts metriem sasniedzam Ahima noskatītu vietu novietojam močus un ejam iekšā. Jautājam Bārmenei (vēlāk noskaidrojas, ka viņa ir arī kroga īpašniece) vai var maksāt ar karti uz ko saņemam atbildi, ka nē (viņa angliski nešarī). A mums ta Ungāru tubriku nav, mums nebija plānots šai valstī uzkavēties. Mēģinam izprasīt kur tuvākais bankomāts, bārmene norāda uz kungu zolīdā paskatā, mēs šaujam klāt. Kungu sauc Andrušs un viņš strādā Ungārijas Ārlietu ministrijā par tulku, lieki teikt ka ar saziņu mums vairs problēmu nebija. Uz jautājumu: "kur ir tuvākais bankomāts?" saņemam pretjautājumu: "No kurienes mēs esam?" Atbildam trīs vārdos no kurienes uz kurienu un kādā veidā, un Andrušs saka ka šodien aliņš uz viņa rēķina. Pēc brīža jau sēžam ārā pie galdiņa dzeram alu un apspriežam dažnedažādākos jautājumus, pirmais aliņš iet uz beigām un Andrušs lūdz lai pavizinam ar moci vienu no bārmenēm, kura tiko kā atnākusi uz vakara maiņu.. vizināt nākas man jo man vieglāk nokraut paunas no moča, tās tiek samestas turpat kaudzē uz ielas un mēs aizmaucam Budapešatas ielkās. Pēc kādām 20min esam atpakaļ un man jāsecina, ka es atpalieku par vienu aliņu jo Ahims jau gandrīz nofinišējis otro. Prasu a kā tad ar braukšanu uz Slovākiju uz ko saņemu nepārprotamu atbildi, ka šodien nekāda braukšana nebūs.. hāaa ballīte.. Nu OK! Man arī atceļo jauns trauks ar auksto gardo dzērienu un pēc pāris malkiem uzzinu, ka mums jau ir piešķirts dzīvoklis un stāvvieta močiem tepat blakus milzīgā ar dolomīta plāksnēm izklātā iekšpagalmā. Nav pagājusi vairāk kā stunda, bet mūs pazīst jau visa iela un šajā krogā viennozīmīgi šodien ir labākā ballīte. Pēc brīža mums pievienojas vēl viens Andruša draugs Rihards kurš pēc tautības ir ukrainis, bet pārcēlies uz dzīvi Budapeštā jau agrā bērnībā, šobrīd viņš ir atbraucis atvaļinājumā, jo pamatā dzīvo un strādā Austrijā.

Andrušs, aliņš, krogs un moči









Ahims paliek ar Rihardu bet Andrušs un es ejam apgūt iekļūšanu dzīvoklī. Visu samācos un beidzot varu pārģērbties. Arī Andrušs uzvelk šortus un puķāinu kraklu, paņem ģitāru un ejam atpakaļ pie pārējiem. Tālāk man viss jau sajucis, 10tos gājām skatīties gaismu iedegšanu, bet par kādu pus minūti nokavējām, gaismas jau bija iedegtas.. kāda starpība skats tāpat pasakāins izgaismots ir pilnīgi viss, visi tilti un ēkas, naktī Budapešta tiešām ir pasakāina. Turpinājumā Rihards mūs izvadā pa saviem iecienītajiem krogiem un izmetuši nelielu loku pa Budu esam atpakaļ mūsu bāzes krogā. Kādu brīdi ballējamies šeit pat, tad Andrušs mūs aizved uz blakus krogu kur ir klavieres, tur noraujam pāris bītlu dziesmas un dodamies atkal ārā, ģitāra klejo te pie Ahima te Andruša un kopumā jautrība sit augstu vilni. Galu galā ap 6iem rītā, tas ir laiks uz kuru bijām pērcēluši izbraukšanu no Budapeštas, mēs paplīstam dzīvoklī kurā balītes karstumā visi ieklīdām. Es pamostos un pirmais ko redzu ir Ungārijas ārlietu ministrijas Tulks kurš savā puķāinajā kreklā izklājies zvaigznītē guļ uz grīdas, Ahims sēž otrā istabā un cietu ģīmi raugās datora ekrānā. OK, paskatos pulkstenī ir 8, pamodinu Andrušu un saku ka laiks celties, jāmauc uz darbu uz ko viņš man krieviski atbild, ka darbs nekur neaizmuks. Jā interesanti, ka ar Ahimu Andriušs runāja angliski, bet ar mani krieviski, mēsa abi spējam komunicēt abās valodās bet Andrušs kautkā bija ieņēmis galvā ka tā mums katram ir ērtāk un pie tā arī turējās, pat pēc mūsu mēģinājumiem viņu iepravīt izvēlēties vienu no valodām. Iedzeram kafiju un ierēcam kā Anrušs laiko čomaka draudzenes topiņus un nevar izvēlēties kurš būtu piemērotāks iešanai uz darbu.. ar spīguļiem nederēs un rozā arī nerullē... Atvadamies un rullējam uz Andruša dzīvokli kurš atrudas apmēram 50m tālāk uz šīs pašas ielas. Sakravājamies, atvadamies no Andruša un laižam beidzot izbraucam uz Slovākijas pusi, drusku pamaldamies pa Budapeštu, jo mūsu navigācija kautko gļučī un arī pašiem diezko uz domāšanu prāts nenesas. Ir piektdienas rīts, vakardienas ballīte prasīs mums uzstādīt izturības rekordus šodien un rīt, lai sestdienas vakarā mēs būtu Madonā. Tomēr tas mūs nebiedē, esam ieguvuši jaunus draugus un piedzīvojuši neaizmirstamus mirkļus, tas ir tā vērts.

Nakts Budā













Turpmākais vairs neprasa nekādu aprakstu, monotons brauciens.. Šķērsojot Tatrus nācās saģērbt mugurā visu kas mums bija līdz, jo klimats no ļoti karsta tajpus Tatriem šajā pusē kļuva drēgns un lietāins. Nakti pārlaidām (pareizāk pāris stundas pagulejām) Polijā, ceļa malā Statoil stāvvietā un sestdien vēlu vakarā bijām madonā. Sestdien nobraucām 900km. Ierodoties mūs sagaidīja ar applausiem un momentāli ielēja vienu čarku ar balto dzidro un sabaroja ar zivju zupu. Ar ēšanu gan bija problēmas jo bijām pārsaluši un nereāli drebēja rokas. Bonusā mums tika piešķirta gulta zem jumta un pārģērbjoties mūs pārņāma pilnīga laime. Jāsaka ka pēdējais posms jau pa Latviju mūs saliedēja konkrēti, bet ņemot vērā ka pārējais ceļojums pagāja pilnīgi pa sauso tad šis ir uzskatāms par galīgo sīkumu.

Sausā statistika:
Motocikli 2
Kopējie nobrauktie km - 7000
Izlietotā degviela l - 650
Izdevumi par viesnīcām un kempingiem - 14Ls (cienījām telti un dabu)
Paiku nerēķinājām, mājās noteikti noēdam vairāk.
Maksimālais dienas nobraukums 900km

Tas kas Tev paliks kad nekam citam vairs nebūs nozīmes ir Tavas atmiņas, tāpēc sēdies uz moča un vairo tās!

BEIGAS