Beidzot bija pienācis laiks izmest kādu lielāku līkumu pa tēvzemi. Tad nu nav daudz ko domāt, braucam apkārt Latvijai.
Galvenie varoņi:
Ritvars IŽ JU K 1964 (solo)
Ēriks IŽ JU 2K 1971 (solo)
Jānis un Ieva IŽ JU 3K 1974 (kā pienākas ar visu „K”)
Spēkrati nav ne restaurēti ne izlaizīti, bet saglabāti tādi kā ir. Vienīgā atkāpe manam JU2 ir pieklīdis JU4 dzinējs, jo dzimtajam retrotūristā izputēja klanis.

1. diena (+/- 205 km) Startējam kā parasti visi kopā no Ventspils. Ķivere galvā, cimdi rokā, jau atvadamies no mājniekiem un pigu, mans mocis knapi rūc, apgriezienus neņem, lejas ciet. Izdedzinam slapjās sveces, mocis rūc kā pienākas, beidzot var startēt. Izbraucam ap 15:00.

Jau uzreiz ir skaidrs ka bagāžā būs jāpārsien savādāk, jo viss svars ir uz aizmuguri, līdz ar to mocis nav vadāms. Nolemjam braukt kā ir un pārkrauties vakarā.

Pirmā pietura vecais Jūrkalnes ceļš.


Mazliet pagrozamies un laižam tālāk uz Akmensraga bāku.




Beidzot var sākties grants prieki. Ar pārkrauto aizmuguri līkumos sajūta diezgan interesanta, bet pēc brītiņa jau ir pierasts.

Izbraucam cauri Liepājai un apmeklējam pirmo obligāto punktu Bernātos. Tālākais Latvijas rietumu punkts, par ko liecina arī akmens ar koordinātēm.




Gribējām apmeklēt arī Nīcas moto kolekciju, bet par cik nebijām pieteikušies un īpašnieks bija saguris tad pasākums mums izpalika. Jau jāsāk domāt par nakšņošanas vietu, jo startējām tikai ap 15:00.

Apskatām karti un laižam uz Vārtājas pilskalnu, kur ir atzīmēta Latvijas valst mežu atputas vieta. Skaista nomaļa vieta, laikam vairāk paredzēta laivotājiem. Pilskalns divu upju satekā, galdiņš, soli, peldvieta, viss, kas mums vajadzīgs.




2. diena (+/- 361 km) No rīta veldzējoša pelde. Ūdens priekš vasaras nedabīgi auksts, bet toties pēc tam kā no jauna dzimis.




Pārliekam kastes un mantas cik iespējams uz priekšu lai var normāli braukt. Rezultāts lielisks, moči pa granti vadās daudz patīkamāk. Otrā dienā vienkārši braucam un baudam, uz brīdi piestājot lai kaut ko apskatītu.


Skaidra lieta, ka ja priekšā ir kalns tad tajā ir jāuzbrauc.


Elejas benzīntankā uzpildījušies sēžam ēdam snikerus. Pie mums piebrauc Zviedrs ar Goldwingu. Sākam pļāpāt, izrādās viņš katru gadu braucot no Zviedrijas uz Jelgavu ciemos. Vīrs ar interesi pētīja un fotogrāfēja mūsu tehniku izrādās bija arī lietas kursā ka ir tāds Ižs. Cik sapratām pašam viņam Zviedrijā esot dņeprs, Latvijā pirkts. Tā nu mēs labu laiku nopļāpājām, apskatījām dažādas bildes un apmainījāmies kontaktiem.

Bauskā Piestājam pie „Mājai un Dārzam” lai nopirktu šādus tādus sīkumus Ritvara salauztajam bagažniekam. Kāmēr stāvam, pienāk bariņš leišu un prasa vai drīkst safotogrāfēties ar mūsu močiem. Izrādās šiem arī patīk ar blakusvāģi vizināties, tikai makten ātrāku. Šie braucot sacensībās ar šosejas blakusvāģu močiem.

Ērberģē iebraucam pie kāda kunga motoentuziasta. Mums laipni un ar lielu aizrautību izrāda gan motociklus, gan beigās arī interesantu pudeļu kolekciju. Apstaigājām saimniecību, izpļāpājamies, izsmejamies un uzēdam dārzā ogas. Saimniekam aiz dārza izrādās arī ir peldievta, kur ar lielu baudu varēja atveldzēties un noskalot putekļus.

Sākam meklēt nakšņošanas vietu.


Piebraucam pie Zuju ezera. Vieta skaista bez gala, bet zema un mitra. Jau vakarā visa zāle un zeme sāk rasot, bet nolemjam palikt, jo kaut kur braukt un meklēt vairs negribas. Laiks apčubināt rumakus.

Pirms tam biju nopētījis ka manam motoram eļļa ir pretīgi brūna ar nogulsnēm. Pirms brauciena gan bija samainīta, bet acīm redzot kaut kas skalojas ārā. Pa dienu neko citu neatrodot benzintankā nopirku 15W40 minerāleļļu. Vakarā jau samainīju lai no rīta var braukt. Ritvars, labo bagažnieka nolūzušos stiprinājumus. Jānis ar Ievu kā parasti neko nelabo, jo viņiem viss kārtībā.

Beidzot varam ķerties arī pie vakariņām. Vāram ūdeni, cepam desas un iemalkojam kādu alu, un protams vakara pelde ezerā, saulrietā.






3. diena (+/- 303 km) No rīta kā parasti, nopeldamies, brokastojam, vācam mantas un dodamies ceļā.



Sākot braukt sapratu, ka labi nebūs. Sajūgs slīd kā traks. Pievelkot sajūga atsperes un kādus 10 km nobraucot sajūgs dabū kaut cik normālu saķeri, bet vienalga uz lielākiem apgriezieniem strauji uzgāzējot izslīd.

Iebraucam Egļukalna skatu tornī, no kura paveras lielisks skats uz apkārtni.





Tālāk jau dodamies uz Latvijas tālāko dienvidu punktu un atrodam zīmīgo akmeni.





Pirms Krāslavas iebraucam Daugavas lokos. Atkal jau lielisks skats no torņa. Esam pamatīgi uzkarsuši un noputējuši, tādēļ pabraucam pa nelielu meža celiņu tālāk un ejam peldēt. No lejas skats jau pavisam cits. Ūdens ne visai tīrs, pilns ar aļģēm, straume sanesusi dažādu drazu un garām, vēderu gaisā, aizpeld beigta zivs. Tomēr karstums pamatīgs, jābrien vien iekšā. Straume šeit diezgan pamatīga, lai papeldētu pret straumi ir diezgan jānopūlas. Ritvars nolemj iekarot likteņupi un peld pāri. Atpakaļ gan viņš atgriežas labu gabalu lejup pa straumi.



Ik pa laikam kaut kur piestājam.




Nākamā pietura jau ir tālākais Latvijas austrumu punkts „Draudzības kurgāns”, kur satiekas Latvijas, Krievijas un Baltkrievijas robežas.


Jānis jau laicīgi bijā iesniedzis pieteikumu par iebraukšanu pierobežas zonā, tomēr neviens viņu vēl nebija apstiprinājis. Pirms paša kurgāna robežsargu būdiņā arī neviena vairs nebija, tādēļ braucām vien iekšā.






Iebraucam Benzīntankā pie Terehovas robežpunkta. Uz šosejas milzīga fūru kolonna, benzīntanks tāds pamatīgi nošnurcis.

Nopētam kartē, ka varētu nakšņot pie Nirzas ezera aiz Zilupes. Braucam meklēt.

Praktiski pirms pašas apmešanās vietas mans rumaks sāk nesaprotami raustīties un klepot. Noslāpējot un piedarbinot it kā rūc normāli, bet pēc kāda brīža atkal ģībst nost. Pēdējos 100 metrus pa pļavu moci nācās stumt. Vēlāk apskatot bēda gan izrādījās maza. No kratīšanās pa grants ceļiem un lielās putekļu devas bija sabojājies zem sēdekļa esošais masas slēdzis.

Ezers un saulriets kā vienmēr pasakains, vienīgi šoreiz vietas teltīm ļoti maz. Nākas telti celt nomīdītā zemes pleķī.

Klusā daba.




4. diena (+/- 380 km) No rīta dodamies tālāk.



Gaiss diezgan iesilis tomēr braucot drēgnums pamatīgs. Nākas piestāt un uzvilkt lieku drēbju kārtu.

Kādu gabalu aiz Kārsavas kur šoseja iet gar pašu robežu mūs notur modrie robežsargi. Nopētījuši dokumentus, prasa kāpēs es braucu bez gaismām. Par cik pa nakti biju nosēdinājis akumulatoru biju nolēmis uz kādu laiku pabraukt bez gaismām. Pētot Jāņa tiesības un neatrodot tur „A” burtiņu robežsargs noismīnēja, bet neko neteica. Katrā ziņā interese par mūsu tehniku bija liela. Papļāpājām izstāstījām savu maršrutu un devāmies tālāk.

Kaut kādā brīdī Jānis ar Ritvaru izdomā samainīties ar močiem. Tā nu mēs braucam baudam dabu. Grants ceļi pārsvarā labi, tomēr šad un tad trāpās kāds negaidīti asāks līkums ar apaļu profilu un oļiem, kas ātri liek atgūt modrību. Tomēr vienā tādā līkumā Jānim nepaveicās un mocim pakaļu sanesa par daudz, rezultātā Jānis ar visu moci aizšļūc diezgan iespaidīgu gabalu. Par laimi Jānim viss kārtībā nobrāzti pirksti un celis. Mocim sasists vējstikls, izsists pamatīgs caurums lukturim un vel pāris jaunas kaujas rētas, kas tikai izdaiļo agregātu. Caurums lukturī tiek aizlīmēts ar melno izolācijas lentu un ceļš var turpināties.

Alūksnē piestājam lai izstaigātu pilssalu un uzkāptu skatu tornī. Grasāmies jau kāpt tornī, bet iznāk meitene un saka, ka par velti vis kāpšana nesanāks, jāpērk biļete. Tomēr pie kases, rokoties pa kastēm ,izrādās, ka biļešu vairs nav. Samaksājam un kāpjam augšā, bet tornī izrādās ir otra meitene, kontroliere, bet biļēšu mums nav. Pēc brīža tomēr tiekam augšā.




Braucot tālāk Valkas virzienā kārtējais grants posms. Pēc kāda laika pamanu, ka spogulī vairs neredzu Jāni ar Ievu, apstājos, pagaidu, bet neviens nebrauc. Griežu riņķī un braucu meklēt. Pabraucot labu gabalu ieraugu moci stāvvietā, ceļa malā. Izrādās, ka augšā kalnā ir skatu tornis, kuru pat nebiju pamanījis. Tā nu mēs vērojam apkārtni un gaidam Ritvaru. Tikai pēc laba laiciņa tālumā parādās pazīstama Rūkoņa.


Šodien plāna tik daudz nebraukt, bet laicīgi atrast nakšņošanas vietu, iekārtoties un atpūsties.

Pa ceļam pēkšni Ritvara mocis sāk mētāties un ļodzīties, riepa mīksta. Neko darīt pa visiem ņemam ratu nost, atrodam nelietīgo caurumu un līmējam ciet. Braucot tālāk Ritvara mocis sāk atkal dejot, atkal mīkstais. Ņemam ratu ārā, montējam nost un aizdomas apstiprinās. Paši vainīgi, sasteigts! Ielāps laiž garām. Šoreiz jau rūpīgi visu salīmējam un dodamies tālāk.

Strauji tuvojas vakars. Skatamies mammadaba.lv kartē, ka pie Skaņā kalna ir telšu vieta ar soliņiem. Vieta norādīta pretējā pusē Salaicai no parka. Piebraucot izrādās ka no atpūtas vietas palikuši tikai nospiedumi zemē un ārī pie upes šajā vietā tikt klāt praktiski nav iespējams.



Kamēr spriežam ko darīt pienāk kāds vīrs, izrādās vietējais. Papļāpājuši vīrs iesaka netālu esošo peldvietu, kur varot gan teltis sacelt gan nopeldēties. Tā nu atbraukuši līdz vajadzīgajai vietai, priecīgi malkojot alu ceļam teltis. Pēc brīža piebrauc mašīna, izkāpj tas pats vīrs, kurš mums šo vietu ieteica un otrs, kā izrādījās zemes īpašnieks. Otrs vīrs paziņoja, ka tas esot viņa īpašums un mums būs jābrauc projām, jo netālu notiks nakts pārgājiens bērnu nometnei. Mums tiek piedāvāts palikt pa nakti atpūtas vietā pie īpašnieka mājas. Pakojam visas mantas un braucam aiz mašīnas. „Atpūtas vieta” izrādījās tukša pļava un kā noskaidrojās iet peldēt mēs tik un tā tur nedrīkstam. Lai arī īpašnieks pats piedāvāja palikt tajā pļavā, varēja manīt ka viņš nebija priecīgs, ka mēs piekritām. Par cik bijām pa dienu pamatīgi iesvīduši, noputējuši un nu jau arī dusmīgi, neskatoties uz to ka tūlīt paliks tumšs nolemjam braukt atpakaļ uz Mazsalacu un meklēt nakšņošanas vietu tur. Kāds vietējais pastāstīja ka pašā Skaņā kalna parkā ir kāds klusāks nostūris ar peldvietu kur varētu pārnakšņot. Tā nu braucam vien zem zīmes iekšā parkā, atrodam vietu, ceļam teltis, nopeldamies Salacā, pavakariņojam un gulēt.

5. diena (+/- 535 km) No rīta ceļamies jau 6:00 lai var laicīgi savākties un braukt projām, jo galu galā esam iebraukuši parkā. Brokastis nolemjam ieturēt nākamajā pieturas vietā, pie tālākā Latvijas ziemeļu punkta.


Pabrokastojuši un safotografejušies dodamies ceļa, šodien būs gara diena. Nolemjam braukt pāri uz Igaunijas pusi un braukt pa granti līdz Ainažiem.


Izrādās, ka no Ainažiem līdz Salacgrīvai ceļš vienos remontdarbos. Gabals nav liels, braukt kaut kur apkārt nav jēgas tādēļ paciešamies un pastāvam pie luksoforiem.

Tālāk jau ceļš diezgan garlaicīgs, velkam pa šoseju gar piekrasti. Paskatāmies pulkstenī un nolemjam, ka stumdīties cauri Rīgai negribam, tādēļ velkam pa apvadceļu.

Nākamā pietura Ķemeri. Ķemeros piebraucam pie slavenās sanatorijas lai atpūstos un papusdienotu.

Tālāk jau atkal tikai braukšana, viss pazīstams un daudzreiz apskatīts. Braucam uz Kolku. Pa ceļam mugura stīva, dibens notirpis, bet tiekam līdz Kolkai.
Uzkāpjam skatu tornī, aizejam līdz jūrai un safotogrāfejamies.




Atlicis pēdējais vilciens līdz Ventspilij. Ap 21:00 esam galā!

Kopsavilkums.
Spidometra rādījumi bija dažādi, bet sarēķinot vidējo sanāca ap 1800 km.
Nobrauktā degviela: Ritvars 67l vidējais patēriņš 3.7 l/100km
Ēriks 70l 3.9 l/100km
Jānis un Ieva 142l 7.9 l/100km

Izrādās, ka Iž ir diezgan ekonomisks transportlīdzeklis. Par cik pielāgojāmies blakusvāģa ekipāžai, tad vidējais ātrums nepārsniedza 70 km/h, līdz ar to arī degvielas patēriņš sanāca pārsteidzoši patīkams.

No tehniskām ķibelēm tikai caura riepa, nolūzis bagāžnieka stiprinājums, sabojājies masas slēdzis un man šad tad paslidinājās sajūgs.

Mūsu neizdibināmie ceļi. Maza kļūda zīmējot - caur Kalnciemu nebraucām!