Bija pienācis laiks izdzīt vecos močus laukā no garāžas. Lai gan sākotnēji bija plānots braukt uz Sāremā, tomēr nolēmām realizēt plānu „B”. Laižam meklēt, kur tā mūsu Venta sākas. Cītīgi velkot ar pirkstu kartē var izšķetināt, ka Ventas izteka ir kāds dīķis leišos, vietā ko sauc par Veniai. Nolemjam, ka jābrauc pilnā „K” sastāvā, tātad ar blakusvāģiem. Tātad startējam kā vienmēr no Ventspils, braucam pa Ventas kreiso krastu līdz iztekai un pa labo krastu atpakaļ, maksimāli tuvu upei, izvairoties no garlaicīgā asfalta. Maršruts +/- puse pa Latviju, puse pa Lietuvu. Mans ceļš sākas Ugālē. Mocis jau ir uzkrauts iepriekšējā vākarā, tādēļ no rīta tikai padzeru kafiju un braucu uz Ventspili. Aiz Popes ir kāda vieta, ko sauc par „Šmitiņa riņķi”. Mūsu kompānijai šī vieta ir „īpaša”. Tur tehnikai rodas neizskaidrojamas problēmas, bez jebkāda iemesla močiem zūd dzīvības pazīmes, klemmē dzinēji un rodas visādas ķibeles. Ja šai vietai tiek garām, tad kaut uz pasaules malu. Šoreiz garām netiku! Zīmīgajā vietā mocim pēkšņi pazūd jauda un tas noslāpst. Dzirkstele ir, degviela ir, bet dzīvības nav. Aizbāžot sveces caurumu ar pirkstu uzreiz ir skaidrs, ka vienam katliņam kompresija ir iebēgusi mežā. Mocis tiek aizvilkts uz Ventspils štābu. Pie vainas izrādījās vienīgā lieta, kam netika pievērsta pienācīga uzmanība. Un finālā.....

Tāds sīkums nedrīkst izbojāt braucienu. Citu virzuli neatrodam, tomēr brāļu Jansonu rezerves daļu fondos tiek atrasti kaut kādi cilindri un virzuļi no 3 jupitera.

Saskrūvējam kopā un dodamies ceļā.

Piestājam pie Nabas ezera avota lai uzpildītu ūdens krājumus.

Un dodamies dabā.

Jau pirmie metri izskatās pasmagi, kartēs redzamais ceļš neizskatās daudzsološs, bet mēs vieglus ceļus nemeklējam.

Pa šiem ceļiem neviens nav braucis jau stipri sen. Un te uzskrienam virsū vakariņām.

Ik pa brīdim ceļu nākas atbrīvot no kokiem.


Tālāk vis iet pēc sen atstrādāta scenārija. Es eju izlūkot ceļu, atnāku atpakaļ un saku, ka te izbraukt nav iespējams, ceļš ieiet purvā. Jānis domīgi paskatās un saka, ka ir jābrauc =)


Smagi, bet tiekam purvainajai daļai cauri. Priecīgi braucam tālāk pa sausu meža ceļu un aiz pirmā līkuma paveras burvīgs skats.

Par cik līst atpakaļ purvā noteikti negribas, tad nākas vien veikt fiziskas aktivitātes lai atbrīvotu ceļu.

Izlauzāmies.




Daudzjoslu grants ceļi.

Esam tikuši līdz Kūldīgai, tas nozīmē ka īsti nekur vēl neesam aizbraukuši.


Izmetām loku pa Kūldīgu. Kārtējo reizi secinam, ka cilvēkiem dikti patīk moči ar blakusvāģiem.

Laukā no pilsētas un atpakaļ pie dabas. Jāsāk domāt par kempinga ierīkošanu uz nakti. Izrādās, ka atrast sakarīgu vietu nav tik viegli. Daudz dubļainu aizaugušu ceļu, bet pie ūdens tā īsti nekur netiek.

Komandas darbs! Ūdens izrādījās pāri izpūtējiem.

Atrodam kādu aizaugušu pļavu pie Ventas. Gara zāle, niedru lauki, pie ūdens netiek, bet toties atradām galdiņu. Nolemjam palikt tepat.

Eko vakariņas.



Nopietna beka patrāpījusies.

Blakusvāģu burvība ir tāda, ka var paņemt līdzi pusi mājas.


Rīts sākas ar tekoša ūdens skaņu, ārā līst. Sapakojam mantas un laižam tālāk.

Piestājam Skrundā pēc kādas bulciņas.

Un atkal pa maziem celiņiem virzamies tālāk.


Vel pirms robežas ceļa malā uzsliets ķieģelis. Drošības pēc uzjautājam pie blakus esošās mājas vai šeit maz var izbraukt. Izrādās ķieģelis šeit vel pamests no robežkontroles laikiem. Iebraucam Lietuvā.



Braucot pa nelielo ceļu pēkšņi aiz līkuma parādās liels betona tilts un ūdenskritums. Nopētam, ka šī varētu būt interesanta nakšņošanas vieta atpakaļceļā.

Braucot tālāk pie apvāršņa parādās milzīgi dūmeņi, izbraucam no meža pie Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcas.

Šeit jau Lietuvas Venta. Kāmēr atpūtinam sēžamvietas piebrauc divi leiši ar auto. Stāvā sajūsmā par mūsu tehniku un par to, ka kāds ar tādu vel brauc. Papļāpājam un laižam tālāk.


Iebraucam Kuršenai, esam tak Maximas dzimtenē. Ritvars ar Jāni ieskrien sapirkties. Es palieku pie tehnikas. Cilvēkiem interese liela, itsevišķi par Ritvara „elles mašīnu” =) (zaļais jupis priekšplānā). Vīriem gados smaids līdz ausīm rādot ar pirkstu uz mūsu braucamajiem.

Nemanot ir piezadzies vakars un jāsāk domāt par nakšņošanu. Atrodam labu vietu pie Ventas. Pie pašas Ventas atkal jau praktiski nav iespējams piebrist, viss aizaudzis, tomēr blakus ir paliels dīķis ar iespēju nopeldēties. Pie dīķa stāv kāda brīdinājuma zīme. Par cik līdz galam domu nesapratām, tiek zvanīts lietuviski saprotošiem paziņām lai iztūlko. Izrādās, ka ierobežojums ir tikai uz makšķerēšanu.

Apkārt aug vecas ābeles, nolemjam uzvārīt kaut ko garšīgu.

Laiks ūdens procedūrām.

Ceļam nometni un mēģinam žāvēt izlijušās drēbes.

Vācam malku un iekārtojamies.

Ritvaram zābaku žāvēšana beidzās ar apdegušiem purngaliem, labi ka laicīgi pamanīja. Lieki piebilst, ka zābaki sausāki nekļuva.

Nākamajā rītā jau esam netālu no galapunkta. Kādā brīdi saprotam, ka ātrumā kartē ir atzīmēts nepareizais dīķis un Ventas izteka ir nedaudz tālāk. Saule sāk mīties ar lietu. Laikapstākļi mainās pa minūtei. Beidzot esam klāt.


Tur otrā pusē, niedrēs sākas Venta.

Izbraucam līdz ceļam un sākam meklēt pašu Ventu. Vairākas reizes braucam šurpu turpu ar navigāciju meklējot kādu caurteku zem ceļa. Un beidzot ir, Venta atrasta.


Nācās izmīdīt zāli lai atrastu vareno upi.

Pabraucot gabalu tālāk upe paliek jau nopietnāka.




Sākas leišu neceļi.


Ķīniešu pūlkstenis neizturēja sūro IŽ’a ikdienu.

Arī Lietuvā dubļu netrūka. Ceļi palika ar vien šaurāki un aizaugušāki, peļķes ar vien dziļākas, bet vienmēr veiksmīgi izbraucām.

Atpakaļceļa nolemjam pārbraukt uz kreiso krastu lai pārnakšņotu pie skaistā ūdenskrituma. Uztaisam fikso fotosessiju.



Iekārtojam nometni pie paša ūdenskrituma.

Ūdens sākumā likās ļoti auksts, tomēr ļoti gribējās atveldzēties. Pie paša ūdenskrituma nostāvēt kājās gandrīz neiespējami, straume nes projām.



Tiek izvilktas arī līdzi paņemtās makšķeres. Procesa gaitā neviena zivs necieta.




Tālāk jau patīkamā vakara daļa ar kādu atspirdzinošu dzērienu un pļāpāšanu pie ugunskura.


Rīta cēliens.

No rīta pie mums piebrauc kāds vietējais. Izrādās traks motociklists, ar savu Āfriku izbraukājis pusi pasaules. Sēžam pļāpājam. Pēc kāda laika mums tiek atvests arī piens un āboli cienastā. Izrādās ka skaistais ūenskritums ir uz Ventas pietekas Vardujas, kas tek cauri Mažeiķu hidroelektrostacijai.

Atpakaļceļā redzam, ka mums pa priekšu velkas zili melni negaisa mākoņi. Bridi pavērojot izskatījās, ka varbūt izspruksim.



Kādā brīdī mana valsts reģistrācijas numura zīme neizturēja nepārtrauktos belzienus ar zariem un akmeņiem un atdalījās no moča. Labi, ka nebraucu aizmugurē.

Tomēr mūsu aprēķini bija nepareizi=) Pirms Skrundas sāka pūst brāzmains vējš un birt lieli krusas graudi. Krusa sāpīgi sita pa kājām pat caur biksēm. Pēc brīža krusa pārauga lietusgāzē. Redzamība palika arvien sliktāka. Visi ceļi bija pārvērtušies ūdens straumēs. Ūdens sāka meklēt vissīkākās spraugas apgģērbā un varēja just, kā ledainais ūdens sūcas arvien augstāk pa piedurknēm. Mocis vairākas reizes sāka raustīties, bet tomēr nenoslāpa.

Ūdens straumēs, kads bija palicis bez izplūdes.

Skrundā izmirkuši paslēpāmies benzīntankā. Tālāk seko vienmuļš un slapjš brauciens pa šķistošu, izlijušu granti kamēr tiekam līdz Rendai. Maldoties pa mežiem saprotam, ka nāksies veikt nelielas korekcijas maršrutā, jo kartē atzīmētais tilts ar blakusvāģi nav šērsojams. Grava ir dziļa ar stāviem krastiem un apakšā tek upīte.

Griežam Amjūdzes virzienā. Diemžēl izrādās, ka vienīgais ceļš tiek rekonstruēts un smagā tehnika ir ceļu pilnībā norakusi un aizšķērsojusi, apbraukt nesanāk.

Tomēr šķērsojot nelielu valku nonākam Amjūdzē un tad jau līdz Zlēkām. Viena daļa šo valku atpazīs no pēdējā retrotūrista.






Zlēkās šķiramies. Jānis ar Ritvaru brauc uz Ventspili, es uz Ugāli. Drēbes slapjas, visas malas stīvas, tomēr žēl, ka brauciens galā.

Sausā statistika:

kopā nobrauktas četras ar pusi dienas,

800 lieliski kilometri,

tehnikas vidējais vecums 47 gadi,

vidējais degvielas patēriņš 7,5l/100km,

pašā Ventā tā arī nenopeldējāmies.

Garš un garlaicīgs video. Veidots savām atmiņām, lai drūmos ziemas vakaros, baudot dzērienus ar draugiem būtu ko paskatīties =)