Kārtējo reizi bija uznākusi nepārvarama vēlme izlaist kādu garāku līkumu ar
vecajiem dzelžiem. Sākotnējais plāns bija Norvēģija, tomēr pēdējā brīdī
izdomājām, ka galamērķis būs Tatri. Kraujam mantas un dodamies ceļā. Starts kā
parasti no Ventspils štāba.
Varonīgi braucam mērķa virzienā nemitīgi samājot apkārt spietojošos
motociklistus, jo Ventspilī notiek „Kurland Bike Meet”. Nobraucam kilometrus 10
un raujam malā, jo Ritvara mocim piemeties mīkstais. Līdz gala mērķim vel tikai
1190 km.
Tālāk
tikai braucam un baudām. Jau ir pienācis vakars un jāmeklē nakšņošanas vieta.
Paskatāmies Lietuvas kartē un tur pat netālu no ceļa atrodam patīkamu vietu pie
ūdens. Ceļam kempu, taisām vakariņas un atpūšamies.
Rīta cēliens, brokastojam un meditējam.
Braucot
jūtu, ka kaut kas nelāgs notiek uz mazajiem apgriezieniem. Uzdodot gāzi vis
kārtībā, bet uz zemiem apgriezieniem dzinējs raustās un šķauda. Karburators
iztīrīts, dzirkstele lieliska, aizdedze vietā, bet problēma paliek. Tā nu kaut
kur Lietuvā raujam pļavā un sākam pētīt. Vainīgs izrādās Ukraiņu optiskais
aizdedzes sensors. Labi, ka pie rezerves daļām ir iemests kaut kās hola sensors
no auto. Vienīgā problēma, ka Ukraiņu aizdedzes modulators „tauriņš” ir no
nerūsējošā tērauda un ar holu viņš ir bezjēdzīgs. Nācās trūkstošo detaļu izgatavot
no „tušonkas” bundžas. Mazliet paburoties konstrukcija izrādās strādājoša un
var doties tālāk. Kamēr skrūvējamies piebrauc kāds Leišu kungs, priecīgi
apbrīno mūsu braucamos un stāsta kā jaunībā ar tādiem agregātiem braucis.
Pa retam uznāk arī kāds lietus mākonis.
Pārvietojamies pa Polijas nomalēm, mazie miesti un klusie ceļi ļauj
izbaudīt braucienu.
Pirms pašas
Slovākijas sākam domāt par nakšņošanu. Nogriežam pie upes, blakus lielam tiltam
un sākam bezmērķīgi vizināties pa akmeņaino krastu, pie reizes meklējot
piemērotu vietu teltīm.
Pāri upei veda pēdas, kaut arī mums otrā pusē neko
nevajadzēja, skaidrs, ka ir jāmēģina pārbraukt. Jānim tas beidzās ar apgāztu
moci un piesmeltiem zābakiem. Par cik Jānis brauca pirmais, mēs ar Ritvaru nolēmām, ka mums tur otrā pusē nemaz neko nevajag un Jānim bija jābrauc arī
atpakaļ.
Kempinga
vieta drīz vien atrodas, ugunskura vieta, blakus ūdens.
Pamazām
skati paliek arvien baudāmāki, reljefs izteiktāks un ceļi līkumotāki. Nogurums
un miegs pāriet momentā. Ik pa brīdim raujam nost no galvenā ceļa un laižam,
kur acis rāda.
Pie šādiem skatiem aizmirstas pat notirpušais dibens un IŽ’a cietais beņķis.
Lūk
šādi kastes NEVAJAG stiprināt. Braucot pa maziem, akmeņainiem un dubļainiem
celiņiem var iegūt daudz sāpīgu zilumu uz kājām.
Klusā daba!
Nolemjam izstaigāties. Pa akmeņainu upes gultni kāpjam kalnā. Pa ceļam
uznāk pamatīga lietusgāze. Kādu brīdi slēpjamies zem klintīm.
Pēc
kāpiena esam manāmi saguruši. Ieturam vakariņas kalna pakājē, vienā no tūristu
āra ēstuvēm. Sākam interesēties vai kādā no kempingiem ir kāda brīva
naktsmītne, bezcerīgi, viss pilns. Braucam meklēt vietu kempam. Jau ir
piezagusies tumsa un sāk līt. Horizontālu placi atrast neizdodas, nekas cits
neatliek, kā celt telti slīpumā netālu no ceļa, blakus kaut kādai koka būdelei.
Slīpums nav liels, bet pie vismazākās kustības guļammais aizslīd kamēr kājas
atduras pret telts sienu. No rīta izrādījās, ka dīvainā būdele ir milzīgs bišu
strops.
Pamazām
kāpumi paliek arvien stāvāki un IŽ’am tas īsti nepatīk. Ilgi braucot stāvā
kāpumā karburators sāk spēlēt jokus. Jātur kārtīgi apgriezieni, ja sanāk
atmesties un sabremzēt, tad cauri, jāvelkas ar 1., 2. ātrumu. Dažbrīd pat līdz
2. ātrumam nesanāk tikt.
Vienā
brīdī Ritvaram izbeidzas elektrība. Noripojam skaistā pļavā un lēnu garu sākam
skatīties kas par desām. Vaina izrādījās gaužām sīka, īssavienojums indikācijas
lampiņai. Laižam tālāk cerībā uzbraukt fonā redzamajā kalnā, kur atrodas
Slovākijas televīzijas tornis.
Pa ceļam iebraucam vietējā piparbodē lai iepirktu kādu tradicionālo
dzērienu.
Sākumā palieku pie močiem. Lēnu gaitu pienāk tantiņa, stipri gados, un kaut
ko stāstot rāda uz karodziņu, kas piesiets pie moča. Pusi ar žestiem, pusi ar
vārdiem, kaut kā sapratāmies. Tantuks gribēja zināt no kurienes braucam un noteica, ka karogs līdzīgs kā
Austrijai.
Ceļi, kas ved kalnos ir visās malās, bet visur ir
nacionālie parki, zīmes un barjeras. Par cik negribējās ciemos cūciski rīkoties
tad braucām tur, kur tas ir atļauts.
Kaut
kādā brīdī atkal raujam nost no lielā ceļa un sākam braukt pa nelielu zemes
ceļu, kas paliek arvien mazāks, bedraināks un akmeņaināks. Tieši tas, kas mums
vajadzīgs! Lēnām uzbraucam milzīgās ganībās kalna pakājē. Fantastiska 360 grādu
kalnu panorāma un vietas cik uziet. Kādu stundu bizojam riņķī priecājamies par
labo vietu.
Slovāku spēka batons!
Pat ļoti saudzīgi izturoties Ķīnas Tautas republikas ražojums izbeidzās.
Jaunākā antiradaru sistēma.
Ak šī sadegošās 2T eļļas smarža!
Komentāri lieki, skaistākais brauciena vakars.
Braucot
pa līkumotajiem ceļiem, ar smaidu līdz ausīm, nonākam Čertovices kalnu pārejā.
Pēc brīža piebrauc friču motociklistu pulciņš. Pēkšņi kļuvām par apskates
objektu. Vācieši tādus velnus nebija redzējuši. Uzzinājuši, ka mēs no
„Letland” neizpratnē pētīja tehniku un ar pirkstu rādīja uz viegli eļļaino
motoru.
Dodamies pastaigā.
Es tā arī nesadūšojos ielīst ledainajā ūdenī.
Kempingu ierīkojam netālu, kalna pakājē. Vizināmies pa laukiem un ganībām
baudot ainavas.
Mūsu
kempings izrādījās ceļā vietējo „zelteņu” ikrīta maršrutam. Tādu interesi no
meitenēm nebijām gaidījuši=) Gans ilgi pērās kamēr aizbīdīja ganāmpulku tālāk.
Te nu sākam ceļu mājup, ik pa brīdim nogriežoties no galvenā ceļa lai
izbaudītu braucienu. Braucot cauri nelielam miestiņam nolemjam griezt mežā un
kā vienmēr izvēle ir lieliska. Ceļš ved stāvus kalnā un tas ir nobērts ar
lieliem akmeņiem, kas rada papildu asumu. Ritvars kārpīdamies uzbrauc savā
gaitā. Kaut kur kāpuma vidū pamanu ka priekšā ir ceļā ierakta metāla rene, kas
varētu stipri pabojāt jau tā švako dakšu. Nākas nomest ātrumu un tālākais ceļš
jau paliek daudz grūtāks. Stāvākajā vietā mocis sāk šļūkt atpakaļ pat ar
nospiestām bremzēm. Kopējiem spēkiem tiekam augšā bez jebkādas saprašanas kāpēc
tas ir vajadzīgs un vai ceļš vispār kaut kur ved. Braucam pa šauru akmeņainu
celiņu augšā un lejā pa kalniem. Ceļi paliek ar vien šaurāki un dubļaināki.
Vienkārši braucam, kur acis rāda. Ritvars braucot pa priekšu nolemj laist lejā
pa stāvu smilšainu kalnu. Mēs ar Jāni, novērtējot situāciju, nolemjam lejā
nebraukt. Skaidrs, ka atpakaļ kalnā uzbraukt nav iespējams. Tā nu vienu brīdi
nošķiramies. Vēlāk, izkārpījušies uz kaut cik braucama ceļa, rācijā uzmeklējam
Ritvaru un sazīmējam tikšanās vietu.
Nākamo kempingu ceļam kādā klusā vietā kalnu upes malā. Jau iekārtojušies
redzam, kā pa pļavu tuvojas auto. Kungam seja cieta un paziņojums skarbs,
privāta zeme un jādodas prom. Vārds pa vārdam mēģinu skaidrot, ka esam kārtīgi
tūristi un pēc mums viss būs tīrs un kārtīgs. Pēc nelielas sarunas un
skaidrojuma, kur braucam, vīrs tomēr atmet ar roku un ļauj palikt.
Tālāk
jau garais mājupceļš. No rīta paveras lielisks skats ar miglas klāto ieleju.
Turpinot maršrutu saprotam, ka tieši šajā ielejā ved mūsu ceļš. Ātri vien saule
gandrīz pazūd un mēs iebraucam biezā miglā ar pilnīgi sireālu skatu. Viss
paliek slapjš.
Tālāk ceļš ved pa īsāko maršrutu, lielie ceļi un bānis, apstājoties tikai
lai uzpildītu degvielu un iedzertu kārtējo kafiju. Brauciens pa bāni likās
garlaicīgākā lieta pasaulē. Kad jau sāp visas malas un stundām ilgi bilde nemainās, cīņa ar uzmācīgo miegu paliek arvien sarežģītāka. Pēdējā
mājupceļa diena bija tīrs izturības brauciens. Ierodoties mājās likās, ka sāp
viss ķermenis un bārdainais ģīmis diez vai izskatījās īpaši laimīgs. Pēc kārtīgas atpūtas skats uz dzīvi jau bija pavisam cits un galvā atkal grozās idejas kur varētu aizbraukt.
Kopējā bilance 3000km.
Par bremžiem runājot, pirmajos kalna nobraucienos likās ka labi tas nebeigsies , bet tad jau apradam un epoksīts ar izturēja . Protams jaņēm vērā, ka tie bremži ir nekādi un attiecīgi jābrauc.
Ar to ukraiņu optisko aizdedzi es arī cīnos savai 638 jawai. Tā kā esmu to jaw paredzējis tāliem braucieniem, pasūtīju un nopirku divus komplektus. Pagājušajā gadā nobraucu kādus 6000 tai skaitā Karpatus bez problēmām. Šogad braucot uz Somijas pasākumu, jau Somijā sāka raustīties. Paspaidot optiskā devēja plāksnīti iet. Uzliku rezerves. Nospriedu, ka kaut kur slikts lodējums, pārlodēju visus savienojumus. Uzliku atpakaļ pārlodēto viss kārtībā. Nobraucu ap 5000 km, Norvēģiju Nordkapu. Pēc tam tepat Latvijā sāka atkal raustīties, šķaudīt. Ieraudzīju, ka optiskā devēja plāksnītē pazudis kondensators. tā arī neatdradu kur palicis. laikam iekritis ģeneratorā un samalts. Uzliku atkal otru. Šķiet jāpadomā kā tos štruntus ieliet kādos epoksīdos, lai tā vibrācija netraucē. Un jāsataisa vai jānopērk rezerves devējs.
Ar IŽ'iem uz Slovākiju
Kārtējo reizi bija uznākusi nepārvarama vēlme izlaist kādu garāku līkumu ar vecajiem dzelžiem. Sākotnējais plāns bija Norvēģija, tomēr pēdējā brīdī izdomājām, ka galamērķis būs Tatri. Kraujam mantas un dodamies ceļā. Starts kā parasti no Ventspils štāba.
Varonīgi braucam mērķa virzienā nemitīgi samājot apkārt spietojošos motociklistus, jo Ventspilī notiek „Kurland Bike Meet”. Nobraucam kilometrus 10 un raujam malā, jo Ritvara mocim piemeties mīkstais. Līdz gala mērķim vel tikai 1190 km.
Tālāk tikai braucam un baudām. Jau ir pienācis vakars un jāmeklē nakšņošanas vieta. Paskatāmies Lietuvas kartē un tur pat netālu no ceļa atrodam patīkamu vietu pie ūdens. Ceļam kempu, taisām vakariņas un atpūšamies.
Kopējā bilance 3000km.