Par sākumu var uzskatīt 1928. gada decembri, kad tika salikts pirmais markas „Iž” motocikls, vai 1946. gada februāri, kad sākās motociklu „Iž 350” ražošana Iževskas mašīnbūves ražotnē- tagadējā „IžMaš”. Vēl par sākuma datumu var uzskatīt arī 1934. gadu, kad Iževskā sākās sērijveida motociklu ražošana.
Pirmais metālapstrādes cehs pie Iž upes tika grāfa P. I. Šuvalova vadībā uzbūvēts 1760. gadā. 1807 gadā tas kļuva par pamatu jaunajai „kazennova” ieroču ražotnei, drīz vien tā kļūva par vienu no galvenajiem ieroču piegādātājiem Krievijas armijai. Pēc pilsoņu kara beigām „Iž metālapstrāde” sāka civilās produkcijas ražošanu- frēzēšanas un virpošanas darba galdus. 20. to gadu beigās šeit tika izveidota darba grupa, kas nodarbojās motociklu projektēšanu. Grupas priekšgalā bija Petr Vladimirovič Možarov – lielisks krievu inženieris, moto būves entuziasts, stažējies labākajās Vācijas ražotnēs- BMW un DKW.
Iž 1
Tas, ko izdarīja šie trīsdesmit cilvēki dažu mēnešu laikā, bija patiešām neticami. Tika izstrādāti, izgatavoti un sagatavoti Krievijas moto pārbraucienam veselu piecu modeļu pieci motocikli. Diezgan pompozi motocikli bija Iž-1 un Iž-2, ar V-veida divcilindru motori ar 1200cm3 un maksimālo jaudu- 24zs. Priekš tā laika tiem bija pārāk oriģinālas un modernas konstrukcijas. Dzinēja kloķvārpsta bija novietota gareniski. Griezes momentu uz aizmugurējo riteni pārvadīja, caur trīspakāpju ātrumkārbas, kura bija vienā blokā kopā ar dzinēju, ar kardāna palīdzību. Masīvs štancētais rāmis un priekšējā dakša. Saskaņotās paralelograma un sviru dakšas īpašības bija konstruktora Ernesta Njumana-Neandera pūļu rezultāts, Možarevs ar šo konstruktoru iepazinās prakses laikā Vācijā. Rāmja apakšējā daļa kalpoja arī par klusinātāja korpusu, šī īpašība bija raksturīga visiem pieciem pirmo sēriju motocikliem.
IŽ-2 Foto: moto-planet.tk
Iž-2 atšķīrās ar dzinēja dzesēšanas ventilatoru un ar dzenošo blakusvāģa riteni. Iž-3 bija aprīkots ar divcilindru V-veida 750cm3 Wandarer dzinēju, kura kloķvārpsta bija novietota šķērsi un pievadu uz aizmugurējo riteni nodrošināja ķēdes pārvads, kurš bija ievietots hermētiskā apvalkā pildītā ar eļļu. Iž-4 pats vieglākais no piecinieka, atšķīrās ar „Štok” viencilindra, divtaktu dzinēju un ar kardāna pārvadu uz aizmugurējo riteni. Iž-5, saukts par „Kompozīcija” bija izstrādāts no 500 kubikcentimetru motocikla „Naeander”, bet ar oriģinālu priekšējo dakšu un izmainītu rāmi.
Iž 3 Foto: moto-planet.tk
Visi šie motocikli piedalījās otrajā vispadomijas Motopārbraucienā, kurš norisinājās 1929. gada septembrī- oktobrī, kur veiksmīgi tika pievarēti 3300km – ne tikai pa trasi, bet arī attālums no Iževskas līdz Maskavai. 1929. gada oktobra beigās Sarkanajā laukumā tika izveidota moto pārbrauciena dalībnieku motociklu izstāde, kuru apmeklēja arī visvarenais tautas komisārs Sergo Ordžonikidze. Lielāko iespaidu uz viņu atstāja motocikls Iž-1, pārrunās ar Možarevu tautas komisārs piedāvāja uztaisīt motociklu, kā minimums divas reizes vieglāku un mazāku. Pie tāda paša slēdziena nonāca arī tehniskā komisija, kura rekomendēja sērijveida ražošanai Iževskā virzīt pašu mazāko no eksperimentālās ģimenes- Iž-4.
Iž motocikli, pirmie eksperimentālie modeļi
Pirmais metālapstrādes cehs pie Iž upes tika grāfa P. I. Šuvalova vadībā uzbūvēts 1760. gadā. 1807 gadā tas kļuva par pamatu jaunajai „kazennova” ieroču ražotnei, drīz vien tā kļūva par vienu no galvenajiem ieroču piegādātājiem Krievijas armijai. Pēc pilsoņu kara beigām „Iž metālapstrāde” sāka civilās produkcijas ražošanu- frēzēšanas un virpošanas darba galdus. 20. to gadu beigās šeit tika izveidota darba grupa, kas nodarbojās motociklu projektēšanu. Grupas priekšgalā bija Petr Vladimirovič Možarov – lielisks krievu inženieris, moto būves entuziasts, stažējies labākajās Vācijas ražotnēs- BMW un DKW.
Iž-2 atšķīrās ar dzinēja dzesēšanas ventilatoru un ar dzenošo blakusvāģa riteni. Iž-3 bija aprīkots ar divcilindru V-veida 750cm3 Wandarer dzinēju, kura kloķvārpsta bija novietota šķērsi un pievadu uz aizmugurējo riteni nodrošināja ķēdes pārvads, kurš bija ievietots hermētiskā apvalkā pildītā ar eļļu. Iž-4 pats vieglākais no piecinieka, atšķīrās ar „Štok” viencilindra, divtaktu dzinēju un ar kardāna pārvadu uz aizmugurējo riteni. Iž-5, saukts par „Kompozīcija” bija izstrādāts no 500 kubikcentimetru motocikla „Naeander”, bet ar oriģinālu priekšējo dakšu un izmainītu rāmi.