Vācijā un citās vecajās Eiropas zemēs velosipēdu kolekcionēšanai pakārtotā tirdzniecība ir vesela industrija. Es ar šo lietu jau nodarbojos vairāk kā 30.gadus un esmu izaudzis līdzi šīs industrijas attīstībai. Lai gan Vācija ir liela valsts un tur ar šo hobiju nodarbojas tūkstošiem cilvēku, tāpat kā citās valtīs, tur ir tikai daži speciālisti, kurus var nosaukt par profesionāliem seno velosipēdu un detaļu tirgotājiem. Tie tad arī kontrolē šo tirgu un diktē tam noteikumus. Tādēļ, ja nopietni grib nodarboties ar velosipēdu, te es domāju ar īsti vērtīgu un retu eksemplaru, kolekcionēšanu, ir jāpazīst šie cilvēki, jāapmeklē Eiropas lielākie gadatirgi - Veterama Manheimā un Ludvigshafenā, jāpiedalās izsolēs. Tad īsti var just šīs industrijas pulsu un nojaust gaidāmās tendences. Tie aparāti, kurus var nopirkt brīvi veikalā Berlīnē vai ieraudzīt uz ielas Heidelbergā, ir parasti darba zirgi un nav kolekcionāru uzmanības vērti. Īstās pērles parādās vienīgi izsolēs un nopietnos gadatirgos, vai arī joprojām guļ kādā Bavārijas dorfa mājas bēniņos un gaida ka kāds to atradīs. Ar tādu eksemplāru meklēšanu Vācijā, tāpat kā citās valstīs, ļaudis nodarbojas profesionāli un tas, dažam labam, dod labus ienākumus, kas ļauj pat uzturēt ģimeni.
Tā kā, nemeklējiet šedevrus Vācijā uz ielām. Tur to nav. Kolekcionēšmanas sākumā katrs sarūsējis velosipēda rāmis jau liekas kā unikums. Lietas sāk filtrēt tikai pēc gadiem. Pats esmu tam izgājis cauri un to labi zinu.
Nesapratu ko Jūs gribiet uzzināt pēc Ozolnieka rāmja?
Varbūt neesat latvietis, ka grūti ir saprotami uzrakstīt?
Kas tas ir : nikelēto elites 100ku . N.29948 ?
Ko tas nozīmē ?
Pēc Saulkrastu muzeja ziņām 100 Ozolnieka velosipēdi bija 100 % niķelēti (pilnīgi viss rāmis niķelēts). Vai ir zināmi šo velosipēdu rāmja numuri? Ir aizdomas, ka viens tāds varētu būt ienācies (rāmja nr.29948), bet nav īsti pārliecības, jo pēc rāmja stāvokļa to noteikt ir pagrūti.
Nu tagad skaidrs !
Pagaidām ir zināms, ka šai partijai bija numuri : 27 000 - 27 100.
Ir saglabājušies divi - Motormuzejā Nr. 27 008 un Velomuzejā Nr. 27 069. Abi 1934. gada.
Taču tagad ir noskaidrots ka, iespējams arī vēlākajos gados, jau pec jubilejas 1934. gadā.
Ozolnieks pēc pasūtījuma ir izgatavojis kādu niķelēto eksemplāru. Ja tiešām Jūsu aparāts ir pilnībā niķelēts un rāmja numurs ir 29 948, tad tas varētu būt ražots 1937. gadā.
Vai pakaļējā rumba ir oriģināla Torpedo ? Kura gada marķejums tai ir ?
Aizmirsu piebilst, Ka galvenai kā var atšķirt niķelētā Ozolnieka rāmi no parastā sērijas rāmja,
ir gravējums uz rāmja slīpās caurules. Uz gravējuma jābūt tekstam kā uz dekāles parastajam
rāmim. Bez gravējuma, tas nav jubilejas eksemplārs. Jāatceras, ka Ozolniekam bija ļoti augstu niķelēta pakaļējā dakša. Praktiski visā garumā. Jo tā tika pilnībā iemērkta vannā. Pēc tam aizklāja
tās vietas, kurām bija japaliek spīdīgām, bet parējo krāsoja. Šai vietā krāsa slikti turējās un bieži atrod OZO ar pliku niķelētu pakaļējo dakšu. Tas pats darījās arī ar priekšējo. To niķelēja, iemērcot līdz pat gultņu caurulei. Vēlāk krāsa noleca nost un izskatījās, ka visa dakša ir niķelēta. Vēl jāatceras, ka niķelētajam modelim viss rāmis bija gludi slīpēts un pulēts. Tur nedrīkstēja būt neviena švīka metālā. Vai Jūsu rāmim tā ir ?
jāiet ar tiem apmētāt to meistaru, ja viņi pirms apstrādes bij normāli, lai audzē atpakaļ metālu un hromē pa jaunu! nu neticu ka viņi tik debili, ka nesaprot kam tā dakšiņa domāta un kadas slodzes tai jātur
piemetīsim ogles!
viņi laikam nezin kā ''darbojas'' arī dakšas gultņu bļodiņas...no ārpuses pat kakliņi,kas presējas rāmī,ar viņu šaibām tiek apslīpēti līdz spīdumam ''no rokas'',un tad viss niķelējas...
...un pedāļu gumijām asītes ar,kur gumija uzmaucas...nu,bet tas jau ir sarežģīti,detaļai ir jābūt smukai!
Elites dakšu nonikjelēja un pat uzpulēja pilnīgi visā, pilnā augumā. Njem un pēc tam uzmatē priekš krāsošanas, pilnīgs āmen. Pat vītni bija uzpulējuši Škjiet pat skici biju iedevis līdzi lai izdara kā vajag. Laikam nebij laba doma zīmējumu taisīt latviešu valodā
Nu principā ir jādod līdz tehnoloģiskā karte - no kurienes jamiem zināt ko un kā sagatavot un kur cik biezi klāt. Nejau katrs nodarbojas ar velisopēdiem un nejau katram jāzin, ka to tērauda oksīdu tajā vietā aiztikt nedrīxt. Bet virsmas bildi ljoti gaidu.
Vācijā un citās vecajās Eiropas zemēs velosipēdu kolekcionēšanai pakārtotā tirdzniecība ir vesela industrija. Es ar šo lietu jau nodarbojos vairāk kā 30.gadus un esmu izaudzis līdzi šīs industrijas attīstībai. Lai gan Vācija ir liela valsts un tur ar šo hobiju nodarbojas tūkstošiem cilvēku, tāpat kā citās valtīs, tur ir tikai daži speciālisti, kurus var nosaukt par profesionāliem seno velosipēdu un detaļu tirgotājiem. Tie tad arī kontrolē šo tirgu un diktē tam noteikumus. Tādēļ, ja nopietni grib nodarboties ar velosipēdu, te es domāju ar īsti vērtīgu un retu eksemplaru, kolekcionēšanu, ir jāpazīst šie cilvēki, jāapmeklē Eiropas lielākie gadatirgi - Veterama Manheimā un Ludvigshafenā, jāpiedalās izsolēs. Tad īsti var just šīs industrijas pulsu un nojaust gaidāmās tendences. Tie aparāti, kurus var nopirkt brīvi veikalā Berlīnē vai ieraudzīt uz ielas Heidelbergā, ir parasti darba zirgi un nav kolekcionāru uzmanības vērti. Īstās pērles parādās vienīgi izsolēs un nopietnos gadatirgos, vai arī joprojām guļ kādā Bavārijas dorfa mājas bēniņos un gaida ka kāds to atradīs. Ar tādu eksemplāru meklēšanu Vācijā, tāpat kā citās valstīs, ļaudis nodarbojas profesionāli un tas, dažam labam, dod labus ienākumus, kas ļauj pat uzturēt ģimeni.
Tā kā, nemeklējiet šedevrus Vācijā uz ielām. Tur to nav. Kolekcionēšmanas sākumā katrs sarūsējis velosipēda rāmis jau liekas kā unikums. Lietas sāk filtrēt tikai pēc gadiem. Pats esmu tam izgājis cauri un to labi zinu.