Jau sen mani moka sajūta, ka ļoti gribas kaut ko vecu skrūvēt, bet nebija vieta, kur turēt mašīnu. Un no drauga uzzināju, ka mūsu valsts ražoja mopēdus, pirms tam man nebija ne jausmas, ka kaut kas tāds eksistē, bernībā redzēju tikai pāris reizes kā vecākie pagalma puiši brauc kādas reizes ar Deltu.
Sāku pētīt internetu, ļoti iepatikās Rīga-11, pats dizains ar interesantu bāku aizmugurē.
Katru dienu skatījos ssku, un vienā sludinājumā bija piedāvājums mainīties ar mobilo, tā man parādijās mopēds
Protams, man nebija ne jausmas, kā to iedarbināt. Kad sāku pētīt un skrūvēt, pamanīju ka daudz kas bija salauzsts, kad meklēju detaļas, nepamaīju, ka vienkāršs remonts evalucenējas uz lielu restaurāciju, ar milzigu entuziasmu meklēju detaļas no visas Latvijas un iepazinu daudz traku un ne pārāk cilveku.
Rīga-11 unikāls mopēds ar unikālām īpašībām, ja jūs pamanījāt, bāka aizmugurē un kad braucējs dodas kalnā, tad benzīns beidzas un bija gadījumi, kad benzīns šļakstijās no bākas uz somu ar produktiem vai pašu braucēju...
Vēlāk mopēds gāja ar bāku priekšā ap 1981-1982g
No 1983 gāda gājis ar garo izpūtēju, bet tad to jau sauca par Rīgu-13
Forshi , par vienu smuku mopeedu vairaak ! Taam baakaam , kas bij aizmuguree vienu laiku naaca korkjs ar gumijas cauruliiti , lai benziins neshljakstiitos .
Sāksim ar stendu, kura parādīšanos šāda tipa izstādē tiku gaidījis jau vairākus gadus. Proti, biedrība „Retromoto” eksponēja lielāko daļu no Rīgas motorūpnīcā „Sarkanā zvaigzne” ražotajiem mopēdiem. Malači, jo, ja mēs paši neuzmanīsim savu vēsturi un neleposimies ar to, velti gaidīt, kad to veiks kāds cits.
Vecās „Rīdziņas” bija ļoti dažādā stāvoklī — gan perfekti restaurētas, gan kā tikko no opja šķūnīša izvilktas, gan krietni uzlabotā izskatā, kādu lielsēriju ražošana nekad nespētu nodrošināt (par šādu atjaunošanu pūristi gan smīkņā). Taču kopējo ideju „Retromoto” stends pauda veiksmīgi — līdzīgi kā Remarks visu mūžu rakstīja vienu romānu, tā „Sarkanā zvaigzne” vairāk nekā 20 gadus ražoja vienu mopēdu. Nu, labi, divus, jo vienātruma 45 cm3 motovelosipēdiem bija savs evolūcijas zars, ko aizsāka „Gauja”, tad turpināja savā starpā ļoti līdzīgie „Rīga-5” un „Rīga-7”, pa vidu iespraucās revolucionārais, bet neveiksmīgais „Rīga-11”, līdz „Rīga-13” atkal atgriezās vecajās sliedēs. Kā ūnikums vērtējama izstādītā 80. gadu sākuma „Rīga-11-2” (nosaukums nosacīts, biežāk zināms vienkārši kā pārejas modelis) ar 11. modeļa rāmi un 13. modeļa benzīnbāku.
Divātrumu 50 cm3 mopēdu evolūcija bija trakoti lēna: „Rīga-3” uzskatāma tikai par „Rīga-1 kļūdu labojumu, bet „Rīga-4” konstrukcija palika praktiski nemainīta vēlākajos 70. gadu „Rīga-12” un „Rīga-16”, kā arī 80. gadu „Rīga-22”. Protams, ne jau konstruktori slinkoja (patiesībā bija gluži otrādi!), bet gan inertā ražošana plānveida ekonomikas apstākļos bija tendēta uz to, lai milzīgā apjomā saražotu vienkārši KAUT KO, nedomājot nedz par kvalitāti, nedz iespējām mainīt modeļus, ejot līdzi laika garam.
80. gadu atmodu stendā demonstrēja trīs „Mini” (no kuriem „Rīga-26 Mini” bez pakaļējiem amortizatoriem ir visvērtīgākā, jo retākā), „Rīga-24 Delta”, kas jau izskatījās pēc kārtīga motocikla, un trīs „Rīga-36 Stella” (katra ar savu motora variantu — lietuviešu „Vairas”, poļu „Dezamet”, čehoslovāku „Jawa Babetta”). Tad, kad izstādē prāts bija pārslogots ar jauno modeļu novērtēšanu, sirds atkal vilka pie vecajiem mopēdiem un centās atcerēties, kādās proporcijās benzīnam bija jāpielej eļļa, lai sagatavotu degvielu kūpošajiem divtaktniekiem...
Nu glīts mopītis, daudz darba ieguldīts, mazliet tāds fetišs sanāk , jo pastiprināti tas interesē 15 cilvēkiem valstī, pārsvarā visi to uztvers kā R-13:ljura:
Korķis ar balto maliņu -
Protams es cienu cito viedokli, bet ne tā, lai taisītu mopēdu tādu kurš interesē visvairāk un ar to es varēšu dabūt kaut kādu papild uzmanību, tas vairāk izklausās pēc sociālās atkarības. Doma vairak paradīt ražošanas dažādību.
Arī es esmu Rīga-11 pārejas modeļa laimīgais īpašnieks. Šobrīd gandrīz viss ir pabeigts. Trūkst tik 2 mazu sīkumu - balta gaismas slēdža un svečvada ieejas motorā.
Nevar glīti nokrāsot? Man arī senāk bija 11tā, tikai parasta, bet bāka priekšā arī bija, un zemais sēdeklis, uzstūmām ar draugu pa diviem un braucām kamēr priekšā tukša, tad ar otru atpakalj
Izskatās ka priekšā dublinieks otrādi uzlikts)
Ir,vesels netraumēts,svečvada atsperīte gan varuzskatīt ka nav,ir 2 baltie slēdži bet ar vecajām raksturīgajām traumām.Nu tev atliek tik pašam izdomāt kā tikt pakaļ uz Dobeli.
http://foto1.inbox.lv/iammetal/R11-2_P
Jau sen mani moka sajūta, ka ļoti gribas kaut ko vecu skrūvēt, bet nebija vieta, kur turēt mašīnu. Un no drauga uzzināju, ka mūsu valsts ražoja mopēdus, pirms tam man nebija ne jausmas, ka kaut kas tāds eksistē, bernībā redzēju tikai pāris reizes kā vecākie pagalma puiši brauc kādas reizes ar Deltu.
Sāku pētīt internetu, ļoti iepatikās Rīga-11, pats dizains ar interesantu bāku aizmugurē.
Katru dienu skatījos ssku, un vienā sludinājumā bija piedāvājums mainīties ar mobilo, tā man parādijās mopēds
Protams, man nebija ne jausmas, kā to iedarbināt. Kad sāku pētīt un skrūvēt, pamanīju ka daudz kas bija salauzsts, kad meklēju detaļas, nepamaīju, ka vienkāršs remonts evalucenējas uz lielu restaurāciju, ar milzigu entuziasmu meklēju detaļas no visas Latvijas un iepazinu daudz traku un ne pārāk cilveku.
http://foto2.inbox.lv/iammetal/R11-2